Vai zini, ka Talsu pievārtē atrodas vēsturiskais Dievturu dievnams?

Stāsta Talsu novada muzeja direktors Uldis Jaunzems-Pētersons  

Dievturība ir Ernesta Brastiņa ar domubiedriem 1925. gadā izveidota latviešu reliģiska kustība, kuras sekotāji dēvē sevi par dievturiem. Tās pamatā ir latviešu folklorā un mitoloģijā rodamie priekšstati un to rekonstruējumi.

Neraugoties uz dievturības adeptu pretenzijām to uzlūkot par senās baltu (arī indoeiropiešu, pirmskristīgās) reliģijas atjaunojumu, tā uzskatāma par jaunradītu tradīciju, kuras tapšanas vēsture, nozīmīgākās personas, mācība, rituālā prakse un apsolījumi ir labi zināmi, tā tiek pilnveidota un apcerēta. Dievturības agrīnā intelektuālā koncepcija radīta un attīstīta radošu personību (galvenokārt literātu, mākslinieku, mūziķu) vidē, meklējot un izstrādājot kristietībai alternatīvu reliģiju, kas kalpotu par latviešu tautas un latviskās kultūras turpmāku pastāvēšanas pamatu.

Talsu novada muzeja pamatlicējs un pirmais direktors Teodors Dzintarkalns nerod meklēto latviskumu veicinošo harmoniju pilsētas dzīvē. Turpinot meklēt saskaņu sevī un apkārt, 1929. gadā no sava Talsu namiņa Dārza ielā 2 viņš pārceļas uz netālajiem Nurmuižas pagasta "Dzintariem". 1930. gadā ar Latvijas Mākslas akadēmijas studenta Kārļa Sūniņa (1907–1979) un krāsotāja Borisa Lēvenšteina palīdzību "Dzintarus" viņš pārvērta par tautiska romantisma apdvestu ideālo latvieša mītni, cerot "uzcelt māju, kura būtu latviska svētnīca un arī mūsu tautas gara mantu atspoguļojums".

Latvijas Republikas dienas laikraksts "Jaunākās Ziņas" Dzintarkalnu nosauc par "īpatni, kādu mūsu dienās reti kur citur var sastapt", kas savu namu pārbūvējis par īpatnējāko celtni Latvijā. Dzintarkalna nams kļūst par pirmo Latvijas dievturu svētnīcu. Mājas fasādi rotāja uzraksts: "Debesis gavilē, zemīte skan / Ai, kā šai pasaulē patīkas man!"

Atverot "Dzintaru" durvis, labajā pusē ienācēju sagaidīja simboliska mājas atslēga, darināta no metāla un rotāta ornamentiem.  Mājas iekšieni rotā Kārļa Sūniņa sienas gleznojumi ar mitoloģiskiem motīviem, novērtēti kā mākslinieka plašākie un interesantākie gleznojumi, kas radījuši "bagātu un īpatnu ietērpu mūsu senām dievotām teiksmām" un latvju mākslu tuvina "ne vien latviskam veidam, bet arī latviskam saturam".

Tēlnieks Arvīds Brastiņš Kārli Sūniņu ierindo latviskāko mākslinieku vidū un nosauc par "īstu latviešu baltās dvēseles tulku". 

"Dzintaros" rotātas sienas, griesti, durvju ailas, mēbeles un gaismekļi. Mājas iekšiene dalīta svētnīcā un dzīvojamās telpās. Dzintarkalna mājā pulcējas Latvijas Dievturu sadraudzes Talsu draudze. Te viesojoties, Ernests Brastiņš slavē "Dzintaru" tautisko veidolu: "Tāda senlatviska iekārta kā jums, Dzintarkalna kungs, nav pat pie mums Rīgā, Dievturu draudzē!" Neīstenojas gan Dzintarkalna iecere mājā iekārtot privātu muzeju un Talsu mākslinieku gleznu galeriju.

1930. gadu sākumā valstī izvēršas diskusija par tautiska stila pielietojumu, brīdinājums no pārspīlētiem tautiskiem centieniem: ugunskrusta vai skujiņas uzlipināšana uz istabu sienām, rakstāmgalda piederumiem un citiem priekšmetiem vēl nenozīmējot nacionāla stila veidošanu, bet gan labas gaumes trūkumu.

Tautieši tiek aicināti izmantot tautiskā stila elementus vienoti ar pārējo interjeru. Te nu Dzintarkalnam neko nevar pārmest, jo katra lieta darināta latvju stilā, veidojot vienotu ansambli. Māju apbrīnoja ciemiņi no tuvienes un tālienes.

Vairāk par Kārļa Sūniņa gleznojumiem un nacionāli dekoratīvā stilu Talsu novadā varēs uzzināt ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu Talsu novada muzeja izdotajā katalogā "Nacionāli dekoratīvais stils Talsu novadā" (Sastādītāja Guna Millersone), ar ko plašāka publika tiks iepazīstināta šī gada 17. novembrī.