Stāsta Talsu novada muzeja direktors Uldis Jaunzems-Pētersons

20. gadsimta 80. gados, kad Latvijā nonāca Strasbūras Modernās mākslas muzeja izdotā Fībiga monogrāfija, par viņu uzzināja arī Talsu mākslinieku grupa. Laikā no 2004. gada ir notikuši četri braucieni, kuros Talsu mākslinieku grupa (Talsu krūmu grupa) mēģinājusi izprast un identificēties ar Fībigu. Talsi – Parīze – Elzasa… Tāds ceļš mākslā bijis Talsos dzimušajam gleznotājam Frederikam Fībigam.

Gleznotājs, grafiķis un grāmatu ilustrators Frederiks Fībigs dzimis 1885. gada 17. maijā Talsos galdnieka un šuvējas ģimenē, miris 1953. gada 6. februārī Selestā, Francijā, nabadzībā un aizmirstībā; apglabāts Selestates pilsētas kapos.

 

Mācījies Aleksandra licejā Rīgā. Ap 1905. gadu par viņa labvēli kļuva Talsu skolotāja Elizabete Auguste Krauze, apdāvināta vairāku valodu pratēja; viņa uzmundrināja un arī pabalstīja jaunā mākslinieka studijas Pēterburgas Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā (1905-1906), kā arī viņa papildināšanos pie Pēterburgas profesora Kardovska.

1906. gadā Rīgā Fībigs slepus apprecas ar savu mecenāti, neskatoties uz to, ka Elizabete Krauze ir 20 gadus vecāka par viņu.

1907. gadā abi dodas uz Parīzi, kur Fībigs nepilnu gadu apmeklē slaveno Žiliāna akadēmiju un jau 1908. gadā sāk izstādīt savus darbus dažādos Parīzes salonos: Neatkarīgo salonā (1908-1921), Rudens salonā (1909-1927, kopš 1921. gada žūrijas loceklis), dažādās privātgalerijās Parīzē un citās valstīs: Barselonā (1912), Londonā (1911, 1914), Ņujorkā (1916, 1927), krievu mākslinieku grupas izstādēs  Šanhajā, Maskavā, Vladivostokā (1912) un Londonā (1921), 3. latviešu mākslas izstādē Rīgā ( 1913/1914 ). 1928. gadā piedalās divās izstādēs Rīgā – mākslinieku apvienības "Sadarbs" 3. izstādē un Latvijas 10 gadu jubilejai veltītajā mākslas skatē. Personālizstādes Parīzē "Galerie Bernheimn-Jeune" (1912) un "Galerie Georges Petit" (1927), Rīgas Pilsētas mākslas muzejā (1928).

Līdz 1929. gadam, dzīvojot Parīzē un vienmēr cīnoties ar materiālajām grūtībām, šaubām, paliekot īsti nenovērtēts un neizprasts, daudz gleznojis Parīzes apkārtnes un ielu motīvus, arī portretus, žanrus, labprāt devies gleznot ārpus nīstās Parīzes uz Francijas dienvidiem, Pirenejiem. Radoši nozīmīgs viņam bija ceļojums uz Itāliju (1911-1912).

No 1910. līdz 1912. gadam daudz strādājis arī plakātā, linogravīrā un ksilogrāfijā.

Pirmā pasaules kara laikā Parīzē Fībigs iepazinās ar divdesmitgadīgu mākslas studenti, ukraiņu ebreja meitu Deboru Logaku. Kaut arī viņš palika kopā ar sievu Elizabeti arī turpmāk, Deborai 1919. gada 27. jūlijā piedzima meita Raja un 1921. gada 17. maijā – dēls Ēriks.

Īsi pēc Ērika piedzimšanas abi bērni tika nodoti Elizabetes aprūpē.

1929. gadā gadā Fībigu ģimene uz neilgu laiku nolēma pārcelties uz Francijas austrumiem – Elzasu, Selestu, cerībā, ka turienes klimats un egļu mežu gaiss uzlabos mazā Ērika veselību. Tomēr 1932. gadā Ēriks nomira. Neskatoties uz tik dramatiskiem notikumiem mākslinieka dzīvē (turklāt Elizabete neiztur grūtos eksistences apstākļus un atgriežas Parīzē), Elzasā Fībigs uzglezno ap 600 darbu, pārsvarā maza formāta un kolorītā ļoti izsmalcinātas Elzasas ainavas visos gadalaikos.

1934/1935. gadā šī novada avīzēs Fībigs kļūst populārs ar savu vientuļnieka uzdrīkstēšanos kopā ar meitu Raju pavadīt ziemu mežcirtēju barakā Tenhela kalnu grēdā; pēc atgriešanās pilsētā tiek sarīkotas vairākas viņa gleznu izstādes Selestā (1935, 1940), Strasbūrā (1937, 1940), Milūzā  1937), Kolmārā (1936).

Otrais pasaules karš pārtrauca viņa panākumu sēriju, tas padarīja nevērtīgu arī uzkrāto naudu. Nesekmīgas bija Fībiga pūles iegūt no reiha mākslinieka pensiju, turklāt 1940. gadu sākumā sāk pasliktināties viņa redze.

1942. gadā 77 gadu vecumā mira Elizabete Fībiga. 1946. gadā Fībigs pārtrauca gleznot, turpmākos gadus pavadīdams ļoti noslēgti, nesaņemdams arī no Francijas valsts ne mākslinieka pensiju, ne pilsonību.

1948. gadā mākslinieks kopā ar meitu Raju tika pārvietots uz Šveisgūtes kazarmām, kur pilsētas sociālā pārvalde ievietoja trūcīgos; tur viņš mira 1953. gada 6. februārī.

Apmēram 20 gadus Fībiga darbi glabājās, iepakoti kastēs. Tagad tie ir atklāti no jauna, pateicoties Rajas Fībigas un vairāku viņas draugu rūpēm. Ir sarīkotas daudzas gleznotāja darbu izstādes: Parīzē (1975, 1991), Selestā (1976), Kolmārā (1982, 1996) un citās Francijas un Vācijas pilsētās tuvākajā apkārtnē, kā arī Ņujorkā (1990) un Sanfrancisko (1992).

2005. gadā gadā F. Fībiga 120. dzimšanas dienas izstādi Elzasā sarīkoja Hāgenavas (Haguenau) muzejs, kā arī Talsu novada muzejs. Ir izdotas divas nozīmīgas monogrāfijas – Maurice Rheims, Nadine Lehni, Marie-Jeanne Geyer, Daniel Walther "Frédéric Fiebig. Des plaines de Courlande au Ried Alsacien" ( Strasbūra, 1984 ) un Kyra Kapsreiter-Homeyer "Frédéric Fiebig. Leben und Werke" (1992, arī franču valodā). Talsu novada muzejs izdevis katalogu "Frederikam Fībigam 120" (2005, sastādītāja G. Millersone).

Frederika Fībiga darbi atrodas Kolmāras d` Unterlinden muzejā, Strasbūras Modernās mākslas muzejā, "Saint-Dié" Municipālajā muzejā (Francija), Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā un Talsu novada muzejā (ap 170 vienību – gleznas, skices, uzmetumi, zīmējumi, linogriezumi, akvareļi), kā arī mākslas kolekcionāru kolekcijās.