Vai zini, ka Starptautiskās Mūzikas dienas tradīciju ieviesis vijolnieks Jehūdi Menuhins?

Stāsta muzikoloģe Iveta Grunde 

Kopš 1975. gada 1. oktobra visa pasaule svin Starptautisko Mūzikas dienu. Jau 1949. gadā UNESCO dibināja Starptautisko Mūzikas padomi (IMC), kas laika gaitā sazarojusi vairāk nekā tūkstoš organizācijās apmēram 150 valstīs. Izprotot mūzikas lomu, neizprotami likās, ka šīs profesijas pārstāvju godināšana palikusi pabērna lomā. Šo kļūdu vajadzēja labot. 

Sengrieķu valodā vārds "mūzika" nozīmē "mūzu māksla". Un zinām, ka mūzas piesauc kā iedvesmotājas un ideju radītājas. Vienkāršojot, mūziķis ir profesija, kas kalpo un iedvesmo. Bet kalpot nav viegli: ir jāatsakās no lielas daļas sava ego vēlmēm, bet kā vārdā? Visticamāk, tā ir mūziķu neizskaidrojamā misijas apziņa būt tiem, kas dāvā transcendentālo, pārpasaulīgo.

Šādi ideālisti bijuši visos laikos: viens no šādiem cilvēkiem 20. gadsimtā bija ebreju izcelsmes amerikāņu vijolspēles meistars Jehūdi Menuhins (Yehudi Menuhin; 1916–1999), kura vārds neatņemami saistīts ar Starptautiskās Mūzikas dienas svinībām.

Jau četru gadu vecumā, nespējot no tēva dāvinātās lētās, neskanīgās vijolītes izvilināt daiļu skaņu, viņš to saplēsa.

Nākamie iegādātie instrumenti gan atsaucās jaunā mākslinieka pirkstu spēlei.

Tēva rūpes par Jehūdi profesionālo izaugsmi bija tik lielas, ka zēna rokās nonāca lociņš ar zelta apkalumu. Tiesa gan, vecākiem nezinot, Jehūdi kādā Rumānijas tirgū pēc koncerta to iemainīja pret milzīgu zemeņu grozu... 

Pēc viņa debijas Berlīnē 1929. gadā, kur skanēja Baha, Bēthovena un Brāmsa koncerti Bruno Valtera vadībā, pie trīspadsmitgadīgā zēna pienāca Alberts Einšteins un sacīja: "Mans dārgais Jehūdi, šodien jūs sniedzāt man kādu mācību. Redzu, ka brīnumi turpina notikt. Mūsu dārgais vecais Jahve vēl aizvien darbojas!" (Jahve senebreju valodā – ķēniņš, radītājs.) 

Pieaugot un kļūstot par sava laika vadošo vijolnieku, Jehūdi Menuhins patiešām uzsāka savu Kalpotāja darbu. 

Otrā Pasaules kara laikā viņš sniedza koncertus amerikāņu, angļu, franču karavīriem. Pēc kāda koncerta Parīzē, atpakaļceļā uz Angliju, viņa lidmašīna avarēja, bet Menūhins izdzīvoja. Pat tāds notikums viņu neatturēja tās pašas dienas vakarā ierasties Londonā, lai uzstātos BBC radio raidījumā. 

Pēc kara ar saviem koncertiem viņš pildīja miera un izlīguma nesēja funkcijas.

Kopā ar Bendžaminu Britenu pianista lomā viņi uzstājās Bergenes-Belzenes (Bergen-Belsen) koncentrācijas nometnes holokaustā izdzīvojušajiem. Saprazdams, ka ar saviem koncertiem viņš var mēģināt dziedināt arī Vācijas kara izpostīto pilsētu iedzīvotāju dvēseles, viņš devās pildīt šo misiju. Hamburgā reiz atkal sāka skanēt Mendelszona Vijolkoncerts, kas kopš 1933. gada nebija atskaņots. Taču šie koncerti vācu tautai un uzstāšanās kopā ar vācu diriģentu Vilhelmu Furtvengleru (Wilhelm Furtwängler; 1886–1954), kurš vadīja "Berlīnes filharmoniķus" arī nacistu varas laikā, daļai cilvēku nebija pieņemami un saprotami.

Menuhina pirmā vizīte Izraēlā saistījās pat ar draudiem uzspridzināt koncertzāli, kurā viņš uzstāsies. Bet viņa vijole tomēr tur skanēja!

Arī 1950. gada koncerti Dienvidāfrikā bija izcilas drosmes paraugs. Tad, kad šajā zemē vēl pilnā sparā plosījās aparteīds, viņš uzstāja, ka spēlēs kā balto, tā melnādaino klausītāju auditorijai, tās nešķirojot. Šīs darbības rezultāts nesa augļus. Pēc 46 gadiem netālu no Johanesburgas Menuhins vadīja Hendeļa "Mesijas" atskaņojumu. Visi kora dziedātāji bija melnādainie. 

1952. gadā viņa kalpošana nonāca arī līdz Indijai. Tur koncertos savāktie līdzekļi tika ziedoti šīs zemes badacietējiem. Pēc 15 gadiem kopā ar izcilo indiešu sitāras spēles meistaru Ravi Šankaru viņš uzstājās ANO koncertā ar nosaukumu "Rietumi satiekas ar Austrumiem", tādējādi brucinot kultūras atšķirību mūrus.

1972. gadā, kad Jehūdi Menuhins jau bija Starptautiskās Mūzikas padomes priekšsēdētājs, viņš ar runu uzstājās Maskavā.

Brežņevisma ēras ziedu laikā Menuhins uzdrošinājās asi kritizēt šīs zemes valdību par tās attieksmi pret disidentiem, kā piemēram, Mstislavu Rostropoviču un Aleksandru Solžeņicinu. Avīze "Pravda" ("Patiesība") gan šo patiesību noklusēja.

Tas, ka mūziķi arvien vairāk kļuva par personībām, kuru viedokļos ieklausās, bija acīmredzami. Tādēļ jau 1973. gadā Lozannā, kur notika ANO 15 Ģenerālās asamblejas tikšanās, Menuhins kā Starptautiskās Mūzikas padomes (IMC) priekšsēdētājs ierosināja atzīmēt Mūzikas dienu. Tieši viņa rosība un formulētie svētku mērķi panāca to, ka jau pēc diviem gadiem, 1975. gada 1. oktobrī, pasaule sāka atzīmēt Starptautisko Mūzikas dienu. 

Ja ieklausāmies sengrieķu domātāja, filozofa un matemātiķa Platona teiktajā, kļūst skaidrs, kas ir mūzikas spēks: "Mūzika dod dvēseli visumam, spārnus prātam, lidojumu iztēlei un dzīvi it visam."

Lai skaisti svētki mūzikā!