Stāsta tulkotāja Māra Poļakova 

Mēs zinām, ka Ukrainā lieto t. s. kirilisko alfabētu, kura radīšanu tradīcija piedēvē kristiešu mūkiem Kirilam un Metodijam no Solunas, tagadējiem Salonikiem, taču cilvēki tagadējā Ukrainas teritorijā rakstīja arī pirms tam.

9. gs. beigās – 10. gs. sākumā dzīvojušais bulgāru mūks "Melnsvārcis Hrabrs" – vai varbūt "Drosmīgais Mūks" – traktātā "Stāsts par rakstzīmēm" (Сказание о писменех) raksta par trim nosacītiem slāvu rakstības attīstības periodiem: “Tātad vispirms slāviem nebija burtu. Pagāni būdami, viņi lasīja un zīlēja pēc svītrām un robiem (чръты и рѣзы, črŭty i rězy; 9. gs. tekstā, kuru dēvē par "Filozofa Kirila dzīvesstāstu", teikts, ka šādi slāvi bija pierakstījuši arī Jauno derību un psalmus). Kristījušies viņi mēģināja slāvu valodu rakstīt ar romiešu un grieķu burtiem bez sakārtošanas (безъ устроениа) – proti, nepielāgojot savas valodas fonētiskajām iezīmēm.

Kijivas Sv. Sofijas katedrālē 11. gs. pirmajā pusē sienā ieskrāpēts alfabēts, kuru veido 27 burti: 23 grieķu un četri slāvu, iespējams, vietējais – rusu alfabēts. Arī jau 8. gs. ar Bizantiju slēgtie līgumi liecina, ka slāvu ciltīm bijušas alfabētiskas rakstības sistēmas, taču senākie saglabājušies rakstu pieminekļi rakstīti glagoliskajā un kiriliskajā rakstībā; austrumslāvu ciltīs izplatītāka bija pēdējā. Abu pamats bija Bizantijas grieķu rakstzīmes, alfabētu papildinot ar jauniem burtiem, no kuriem mūsdienu kiriliskajā alfabētā saglabājušies simboli skaņu "c", "č", "š" un "ju" apzīmēšanai; trīs pirmie nav atvasināti ne no viena grieķu alfabēta burta un to izcelsme joprojām ir mīkla. Ukraiņu alfabēta burti lielā mērā tādi izskatās vēl joprojām, tajā ir tikai divi burti, kuru sākotnējā kirilicā nebija: 16. gs. ieviestais burts skaņas "ґ" skaņas "g" apzīmēšanai un burts "ї", ar kuru apzīmē skaņu "ji".

Rakstīts tika arvien vairāk, un burtu veidols laika gaitā mainījās, kļuva ērtāks ātrai rakstīšanai.

Lielais lēciens uz nostabilizēšanos notika 1574. gadā, kad Ivans Fedorovs Ļvivā nodrukāja pirmo ukraiņu grāmatu – "Ābeci" – vai varbūt "Gramatiku": ne titullapas, ne priekšvārda nav. Grāmatas pirmajā lappusē ir alfabēts: 45 kirilicas mazie burti; tālāk nāk zilbes, vārdu locīšanas paraugi un mazi lasāmgabaliņi.  

Kārtības ieviešanu baznīcslāvu valodas ukraiņu versijā uzņēmās augsti skolotais mūks un ārkārtīgi interesanta personība Meletijs no Smotričas jeb Meletijs Smotrickis. 1619. g. Ievē (Vievē tagadējā Lietuvā) iznāca viņa darbs "Slāvu gramatikas pareizā sintagma" ("Грамматіки славє́нскиѧ пра́вилноє Сѵ́нтаґма"): pamatīgs akadēmisks darbs ar nodaļām par ortogrāfiju, etimoloģiju (domāta morfoloģija), sintaksi un prosodiju. Meletijs ieviesa alfabētā jaunu burtu "ґ" skaņas "g" apzīmēšanai,  sistematizēja burta "й" lietošanu, patskaņu un līdzskaņu apzīmēšanu, lielo burtu lietošanu utt. Liela daļa viņa likumu joprojām ir spēkā. Tiesa, "Ґ" vietā praksē vēl ilgi rakstīja "кг".

Kad Pēteris I 1708-1710. g. reformēja krievu rakstību, arī no ukraiņu alfabēta tika izvākti nevajadzīgie burti "ω", "ψ", "ξ", "ѕ", "v" un citi, sakārtota jotēto burtu rakstība. 19. gadsimtā tika ieviesti jauni burti: "і" "є" "ї",  izvākti vairāki ar krievu alfabētu kopīgie burti ("ы", "ь", "е", "ъ").

1876. g. imperators Aleksandrs II aizliedza lietot ukraiņu alfabētu: cenzūras atļautie ukraiņu teksti bija jādrukā krievu alfabēta burtiem.

Līdztekus bija mēģinājumi ukrainiski rakstīt latīņu burtiem. Lielākoties to darīja poļu autori, taču pirmā zināmā teksta, starp 1609. un 1618. g. Rakuvā (ciems Mazpolijā, Kelces apriņķī: tajā bija atļauta ticības brīvība, un tur bija apmetušies neparasta netrinitārā protestantisma jeb sociniāņu strāvojuma piekritēji) nodrukātās komēdijas "Tragedya Ruska", autors, domājams, bijis ukrainis. 17.-18. gs. Halīcijā latīņu alfabētā nodrukāti ukraiņu teksti atrasti pat Harkivā. Te jāpiemin, ka tās pašas Polijas-Lietuvas kopvalsts Baltkrievijas daļā latīņu alfabētu renesanses un Reformācijas gaitā – kopš 16. gs. – izmanto arvien vairāk, lielākoties katoļu autori: vairāki nozīmīgi 17. gs. baltkrievu teksti rakstīti tieši lacinkā. Lacinku baltkrievi lieto arī pēc iekļaušanas krievijas impērijā, kaut gan kopš 1859. g., kad latīņu alfabētā iznāca Mickeviča asi pretkrieviskās poēmas "Pans Tadeušs" baltkrievu atdzejojums, "rakstīt krievu valodā, pielietojot poļu alfabētu" (šāds bija impērijas cenzora formulējums) bija aizliegts. Lacinka ir baltkrievu atdzimšanas literatūras rakstība tās sākumposmā: tajā Kastuss Kaļinouskis drukā laikrakstu Mużyckaja prauda, kuram 1862. –1863. gados iznāca 7 numuri. "19. gs. baltkrievu valodas konkordancē 1" fiksēti 309 teksti lacinkā un 188 – kirilicā. (Kā rakstīja Baltkrievijā 2023. g. par ekstrēmistu atzītais 1884. g. mirušais dzejnieks Vincents Duņins-Marcinkevičs, 19. gs. sākumā Baltkrievijā ap 89,9 % iedzīvotāju bija analfabēti, un tikai 1 % no lasītpratējiem prata lasīt kirilicā.)

19. gs. vispirms Polijai iedalītajā Ukrainā, pēc tam arī Austrijai piešķirtajā tapa ierosinājumi pārcelt ukraiņu valodu uz latīņu alfabētu, attiecīgi, poļu un čehu versijā; abu gramatiku autori uzsvēra, ka vēlas panākt atbilsmi laikmetīgajai ukraiņu valodai un norobežoties no baznīcslāvu arhaikas un krievu ietekmēm. Par to rietumu apgabalos dzīvojošo ukraiņu vidē sākās ļoti asas diskusijas – nodēvētas par "alfabēta kariem" –, kurās uzvarēja viedoklis, ka kirilica ir nesaraujami saistīta ar ukrainisko identitāti. Taču ideja par pāriešanu uz latīņu alfabētu neizzuda: 1927. gadā lielajā pareizrakstības konferencē, kas notika Harkivā, par to runāja 2 dienas; par labu pārejai izteicās vairāki cienījami valodnieki, tostarp rakstnieks un profesors Maiks Johansens – viņš esot izteicies, ka tas jādara, lai ātrāk pārgrieztu maskavisko nabassaiti –, tomēr galīgajā balsošanā 20 bija par pāreju un 25 par palikšanu pie kirilicas, ar apsvērumiem, ka alfabēta maiņa būs ārkārtīgi dārga, nošķirs ukraiņus no krieviem un veicinās Rietumukrainas ukraiņu pārpoļošanos.

Šajā konferencē tika izstrādāta vienota ukraiņu valodas pareizrakstība – tā saucamā "Harkivas" (jeb tālaika izglītības ministra Mikolas Skripnika vārdā "Skripnika") pareizrakstība, ieskaitot alfabētu, kurā bija 33 burti. Pareizrakstību apstiprināja valdība un Ukrainas Zinātņu akadēmija. Taču jau 1933. gadā tā tika aizliegta, pasludinot, ka šīs pareizrakstības mērķis esot ukraiņu valodas mākslīga nošķiršana no strādnieku un zemnieku masu un no krievu valodas. Tika izveidota jauna komisija, kura atmeta šo "mākslīgo norobežošanos", primitivizēja vārdu rakstību, likvidēja "nacionālistiskus pareizrakstības likumus, kas orientēja ukraiņu valodu uz poļu, čehu buržuāzisko kultūru".

Viens no acīmredzot nacionālistiskajiem likumiem bija burts "ґ", skaņas "g" apzīmēšanai: tas no alfabēta tika izsvītrots un atgriezās tikai 1990. gadā. Bija vajadzīga "proletariāta valoda", tādēļ no ukraiņu valodas tika izdzēstas divskaitļa formas ("дві книзі" -> "дві книги"), no paralēlformām ("становисько" / "становище") atstātas tikai tās, kas sakrita ar krievu sastopamajām, no datīva un lokatīva paralēlformām ("святові" / "святу",  "серцеві" / "серцю", "сонцеві" / "сонцю", "у русі" / "у рухові") – tikai tās, kas sakrita ar krievu valodu. Aizgūto vārdu rakstība tika pārtaisīta pēc krievu šnites: nevis "Европа", "Еспанія", "Геллада", bet "Європа", "Іспанія", "Еллада"; nevis "Букарешт", "Кахівка", "Маріюпіль", "Озівське море", "Сіверський Дінець", bet "Бухарест", "Каховка", "Маріуполь", "Азовське море", "Сіверський Донець". Nevis "носталгія", bet "ностальгія"; nevis "моххамеданин", bet "магометанин".

Un viss tikai sākās: tika nīdētas neatbilstošas sintaksiskas konstrukcijas: "капітал, що функціонує" nedrīkstēja rakstīt, pareizi bija "функціонуючий капітал"; "робота дома" bija nepareizi, pareizi – "робота на дому". Tika pārrakstītas vārdnīcas, lai tajās "atspoguļotos krievu valodas lietderīgā ietekme uz ukraiņu valodu", proti, vārdi, kas nesakrita ar krievu vārdiem, tika marķēti kā arhaismi, polonismi, mākslīgi radīti, novecojuši, masu runai neraksturīgi utt. Pie "аби" norādīts: "štamps, kas zaudējis stilistisku izteiksmību", un likts tā vietā lietot "щоб", pie "відбивач" – "mākslīga ukraiņu un krievu valodas nošķiršana, nacionālistiska tendence", tā vietā lietojams "рефлектор". 1980. gada akadēmiskajā izdevumā "Українське термінознавство" vārds "громада" minēts pie piemēriem apgalvojumam: "kā termini izmantoti tikai izloksnēs, dialektos lietoti vārdi, neveiksmīgi aizguvumi" u.tml., jālieto "община".

"Zvaigznāja nosaukums "Великий Віз" tika pārlabots par vВелика Ведмедиця", vārds "городина" (dārzeņi, no "город – sakņu dārzs) ir izskaužams, tā vietā jālieto "овочі", vārds "садовина" (augļi, no "cад" – augļu dārzs) ir izskaužams, tā vietā jālieto "фрукти", vārds "живе срібло" (dzīvsudrabs) ir izskaužams, tā vietā jālieto "ртуть", vārda "родзинки" vietā jālieto "ізюм".

Vairāk nekā pusgadsimtu ilga šī ukraiņu valodas rūnīšana un sagānīšana. Neatkarību atguvušajā Ukrainā, vēl jo vairāk patlaban, kara laikā, sociolingvisti vēro pretēju procesu: bez norādījumiem no augšas sāk izzust vārdi un formas, kas sakrīt ar krievu valodu, piemēram, praktiski izzuduši ir vārdi "машина" un "дзвонити" – cilvēki saka un raksta "автівка", "телефонувати". Un tas ir vairāk nekā saprotams: kuram tad gribas, lai viņam būtu jelkas kopīgs ar “krievu pasauli".