Stāsta Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja vēsturniece Zita Pētersone

Senajā Rīgā pirmais bruģis bija koka klāsti: tie sastāvēja no apaļkokiem, kas bija aptuveni 25 cm diametrā. Veicot arheoloģiskos izrakumus, tādus parasti atrod daudzās Vecrīgas ielās, piemēram, pie Grēcinieku ielas, ap Doma baznīcu, utt. Šāds "koka bruģis" Vecrīgā konstatēts vēl līdz pat 15. gadsimtam.

Sākot ar 13. gadsimtu, pārsvarā sāka izmantot jaunus bruģēšanas materiālus – neapstrādātus dažāda izmēra akmeņus, kas varēja būt gan laukakmeņi, gan dolomīta plāksnes. Ar dolomīta plāksnēm izbruģēja Rātslaukumu. Ielas, kuras atradās ārpus Vecrīgas – pilsētas nomalēs, klāja ar oļiem un šķembām. 18. gadsimtā parādījās t.s. galvas akmeņi – konusveidīgi akmeņi. Ārpus nocietinājuma vaļņiem 18. gadsimta beigās liela daļa arī tagadējās Brīvības ielas tika izbruģēta no Smilšu vārtiem līdz Elizabetes ielai.

Senāk Vecrīgas ielu klājums profilā atgādināja V burtu: pa vidu, viszemākajā vietā, atradās renstele – viena akmeņu rinda, bet abās ielas malās pie ēku pamatiem bruģis atradās augstāk. To vēl šodien  var redzēt Rozena ielā.

Trotuāru toreiz nebija. Katrs namsaimnieks pats pie sava nama kopa un bruģēja ielu, tāpēc ielas bija nelīdzenas, bedres tika aizpildītas ar būvgružiem, un šo bedru dēļ bieži varēja apgāzties karietes.

19. gadsimta sākumā parādījās tā saucamais Rātes bruģis, kas sastāvēja no visa kā – apaļiem laukakmeņiem, dolomīta un ķieģeļiem utt. Šis bruģis nebija kvalitatīvs, tāpēc, ievērojot dažādu bruģēšanas meistaru ieteikumus, esošo bruģi sāka nomainīt ar kalto jeb rindu bruģi.

Vajadzību pēc jauna un kvalitatīva bruģa Rīgā noteica straujā pilsētas izaugsme, ko veicināja 19. gadsimta rūpniecības attīstība. Ielu bruģēšana pilnībā nonāca pilsētas pārziņā. Pirmos rindu akmeņus Rīgā uz ielām sāka klāt jau 1870. gados. Tie tika vesti no Somijas, Beļģijas un citām valstīm.

1873. gadā Rīgas ielas sāka bruģēt ar rindu akmeņiem no Zviedrijas, kas noteica arī vienu no šī bruģa nosaukumiem Rīgā – to sāka saukt par zviedru bruģi, bet vēl viens tā nosaukums bija arī Rīgas bruģis.

Jaunais bruģis palīdzēja palielināt pārvadājamo preču skaitu, kā arī samazināja ceļu remonta izdevumus, jo to nevajadzēja tik bieži atjaunot.

1885. gadā Rīgā parādījās t.s. bulvāra bruģis, kura vidū bija skuju ornamentā liktie zviedru akmeņi, bet pa malām – mazie apaļie akmeņi. Tomēr rindu akmeņu ielu segums izplatījās gausi, jo ielu noklāšana ar šiem akmeņiem bija daudz dārgāka nekā ar apaļajiem, ar kuriem bija izbruģētas visas Rīgas ielas. Tie maksāja pusotra Krievijas impērijas rubļa kvadrātmetrā, turpretim zviedru bruģis maksāja piecus rubļus kvadrātmetrā. Līdz ar to bruģēšana ar zviedru akmeņiem Rīgā bija lēna – pēc aptuveni 10 gadiem rindu akmeņi sedza tikai 4,4 procentus no visu ielu seguma. Taču gadsimta beigās un gadsimta sākumā jau bija noklāts 24 tūkstoši kvadrātmetru.

Ielu bruģēšana jau no seniem laikiem bija konkrētajā ielā dzīvojošo namsaimnieku pienākums. 18. gadsimtā pēc Rātes lēmuma katram zemniekam, iebraucot pilsētā, bija jāieved divi akmeņi, lai namsaimniekiem būtu ar ko bruģēt ielas. 19. gadsimta beigās pat tika izveidota speciāla komisija, kura nodarbojās ar ielu bruģēšanu. Tajā bija ievērojami Rīgas cilvēki: alus darītavas "Kimmel" īpašnieks - K. Kimmels, tabakas rūpnīcas īpašnieks M. Rutenbergs un vēl citi, kuri rūpējās par to, lai ielas pie viņu un citu rūpnīcām kā infrastruktūras svarīgajām vietām (pilsētas ganību teritoriju, ostas un preču stacijas rajonu) izbruģētu ātrāk. Taču nomales, kā, piemēram, Čiekurkalns un tā 1. līnija palika nebruģēti līdz pat 1911. gadam.

Šodien zviedru bruģis tiek uzskatīts par Latvijas kultūrvēsturisko mantojumu. Un ļoti žēl, ka pārbruģējot ielas, tas bieži tiek izņemts pavisam, kaut tas kalpo ilgāk nekā visi citi bruģi.