Stāsta dejas pētniece, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docente, Dr. art. Valda Vidzemniece; pārraides producente – Zane Prēdele.

20. gadsimta sākumā deja kļuva par nozīmīgu estētisko valodu modernā laikmeta centienu izpausmēs. Eiropā nostiprinājās jaunā ķermeņa kultūra un arvien lielāku popularitāti iemantojas ritmiskās, harmoniskās, estētiskās un mākslinieciskās vingrošanas skolas, kas par savu galveno mērķi izvirzīja ķermeņa fizisko un garīgo spēju attīstību, pašizziņu un pašizpausmi.

Uz šī fona sāka veidoties jaunas dejas koncepcijas, kas vēlāk ieguva apzīmējumu modernā deja.  Dejas mākslā tieši sievietes bija pirmās aktīvākās jaunu ceļu meklētājas un modernisma ideju realizētājas.

Visām pirmajām modernās dejas pārstāvēm mākslinieciskās aktivitātes nozīmēja, pirmkārt, pašapliecināšanās formu, uzdrīkstēšanos brīvi paust individuālos mākslinieciskos un dzīves principus, aktīvu iesaisti sociālajos procesos un, galu galā – cīņu par sieviešu līdztiesību.

20. gadsimta sākumā modernās dejas pionieres kļuva par jaunās sievietes tēla simbolu.

Mākslā, arī dejā vairs nebija svarīgas autoritātes, atsauces uz kādiem iepriekš zināmiem vēsturiskiem stiliem, tieši otrādi, autoritātes tika noliegtas, katrs mākslinieks meklēja savu, individuālu izteiksmes veidu un mākslinieciskos principus. Modernajā dejā tas izvērtās kā baleta, kas pirms tam bija vienīgais horeogrāfijas mākslas etalons, kanonu noliegums, atteikšanās no gadsimtiem veidojušās dejas tehnikas, metodikas un formas principiem. Pirmās modernistes klasiskā baleta tehniku un izvērstās kāju pozīcijas uzskatīja par nedabiskām un neglītām un iestājās par kustību brīvību.

Brīvība parādījās arī skatuves kostīmos – korsešu neiežņaugtie augumi bija tērpti brīvos, sengrieķu hitoniem līdzīgos tērpos, kājās vairs netika vilktas baleta kurpes, visbiežāk tās bija basas;

arī dejotāju mati bieži vien bija brīvi izlaisti pār pleciem, paspilgtinot dejas radīto tēlu un brīvo kustību dinamiku. Jaunās dejas pārstāves vienoja mērķu nopietnība, akadēmiskās mūzikas izmantojums, inovatīva pieeja dejas tehnikai, solo dejas forma un neatkarība no institūcijām.

Tomēr jāatzīmē, ka modernās dejas ietvaros iespējams aplūkot daudzveidīgas mākslinieciskās koncepcijas un stilistiskos risinājumus, kas laika gaitā ir būtiski mainījušies, iezīmējot atšķirīgus dejas žanra attīstības posmus.

Dejas vēstures kontekstā amerikāņu dejotāja Izidore Dankane* (Isadora Duncan) tiek minēta kā pirmā spilgtākā jaunās dejas pārstāve, modernās dejas pioniere un iedvesmotāja.

Gadsimta pirmajās desmitgadēs termins modernā deja vēl nebija nostiprinājies, biežāk lietotie termini bija plastiskā deja, brīvā deja, jaunā deja. 1913. gadā Izidore Dankane Parīzē nodibināja skolu, ko nosauca par plastiskās dejas skolu, tas veicināja termina izplatību. Jaunā deja Dankanes izpratnē radās, sajūtot, iedziļinoties, izprotot savu ķermeni, atraisot ķermeniskās izjūtas, viņas deja bija dvēseles pārdzīvojumu izpausme.

Daba, dabiskums, fizisko un garīgo spēku harmonija, dejas un mūzikas harmonija, izteiksmes līdzekļu minimums bija Izidoras Dankanes mākslu raksturojošie lielumi.

Viņu iedvesmoja antīkās Grieķijas māksla un kultūra, bet dzīves uzskatu un dejas filozofijas pamatkoncepcijas formulējumā liela nozīme bija filozofa Frīdriha Nīčes darbiem. Dejai netraucē valodas un kultūru robežas, tāpēc drīz vien Izidorai Dankanei radās daudz sekotāju.

Plastiskā deja pēc savas būtības ir ķermeņa kustību valoda, kas ir brīva, plastiska un neseko nekādiem vispārpieņemtiem kanoniem, estētiski tā saglabā viegluma, graciozitātes un sievišķā skaistuma ideālus.

Sajūtu impulsos radusies kustība kļūst par dvēseles pārdzīvojumu paudēju, un mūzika palīdz radīt vajadzīgo noskaņu un raksturu.

20. gadsimta sākumā stilu plurālisms kļuva par raksturīgu modernisma pazīmi. Dejā tas izpaudās ļoti spilgti – dankaniskais romantisms un dabiskums, eksotisko dejotāju krāšņais orientālisms, misticisms un jutekliskums, vācu izteiksmes dejas vizuālais askētisms un ekspresīvais izteiksmes veids un vēl daudzi citi stilistiskie virzieni, kurus iekrāsoja individuāls horeogrāfa rokraksts.

Vēlākajos modernās dejas posmos, ko spilgti raksturo vācu izteiksmes deja jeb "Ausdruckstanz", mainās dejas estētika un dejas formas, bet pamatprincips – deja kā ķermeņa kustību valoda – saglabājas. Liela nozīme tālākajā dejas žanra māksliniecisko koncepciju attīstībā ir amerikāņu modernās dejas horeogrāfiem, bet tas jau ir cits stāsts.

* zināma arī kā Aisedora Dunkane