Stāsta ģeogrāfs un vēsturnieks Ilmārs Mežs

Tā kā kursenieki, nonākdami smilšainajā Kuršu kāpu ciemā īsti neko nevarēja izaudzēt, un bija jāpietiek ar to, ko jūrā izdevās sazvejot, viens no svarīgākajiem avotiem bija pārceļojošie gājputni. Un visbiežāk tās bija… vārnas.

Kāda no vārnu sugām izsenis migrēja rudeņos gar Latvijas piekrasti pāri Kuršu kāpām uz Eiropas pusi. Vietējie iedzīvotāji bija specializējušies, kā šīs vārnas sazvejot. Viņi gan neteica – vārnu zvejot, bet gan – vārnu raut, jo šim procesam pamatā bija raušana.

Labākās vārnu zvejošanas vietas – ar krūmiem apauguši pakalniņi, arī kāpu virsotnes – bija iedalītas iecirkņos, kur katrs no zvejniekiem bija uztaisījis apmetni, lai noslēptos un 50-60 metru tālāk iekāris tīklu, kas, vajadzības gadījumā paraujot, uzkristu vārnām virsū.

Kad vārnas lido pāri, vārnu rāvēji nober uz zemes saldūdens zivis un palaiž pieradinātu vārnu, kura zivis sāk ēst. Vārnas, kuras lido pāri, ierauga, ka viena vārna jau zivis ēd, un secina, ka tas ir droši: tad nu viņas laižas lejā zivis ēst. Un tad, kad viss bars nolaidies, zvejnieks parauj tīklu un visas vārnas ir noķertas.