Vai zini, kā senais latvietis plānoja savas mājas iekārtojumu?

Stāsta Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktora vietnieks,
galvenais krājuma glabātājs Mārtiņš Kuplais.

Iepriekšējos gadsimtos latvieši savu dzīvojamo māju attiecībā pret debespusēm novietoja ļoti racionāli: dzīvojamais gals vienmēr bija vērsts uz austrumiem, dievidaustrumiem vai dienvidrietumiem – katrā ziņā tā, lai rīta saule cilvēku modinātu, lai viņam būtu dienas gaisma, sevišķi ziemā, un arī vakarā kaut ko varētu izdarīt.

Līdz ar to loģiski, ka vieta, kur tika kurināts, bija vērsta pret rietumiem, bet stūris, kur bija pieliekamais, noteikti pret ziemeļiem, un to tā arī sauca – aukstais gals.

Visa cilvēka dzīve pēc iespējas bija pakļauta saules gājienam: viņš modās – pats vēlākais! – ar sauli, kas iespīdēja logā, visu dienu istaba bija labi izgaismota un arī vakara gaismā ļaudis vēl varēja kaut ko padarīt.

Ziemā pie dienvidu loga pielika stelles – īsajā, gaišajā laikā tika saausts tas, kas būs nepieciešams nākamajai vasarai.

Sadzīves tradīcijas jau lielā mērā atkarīgas no komforta līmeņa, no civilizācijas pakāpes. Savā laikā visiem likās dabiski, ka ģimene sēž ap vienu apaļu galdu – tēvs lasa avīzi, māte ada un bērni pie šī paša galda mācās. Loģiski!

Ja jums pie griestiem vai galda vidū ar kupolu ir viena laba petrolejas lampa, jūs visi pie viena gaismas avota arī visus darbus darāt – tas ir ļoti racionāli.

Arī ienākot elektrībai, sākumā visi sēdēja pie vienas lampas. Tikko elektrība kļuva ikdienišķa parādība, katrs uzreiz pārcēlās pie savas lampas savā kaktā, kas cilvēka dabai ir daudz raksturīgāk.