Vai zini, kā savulaik Ventspils prestižākā skola kļuva par "frāķiem"?

Stāsta Ventspils muzeja vadošā vēsturniece Māra Dāvida

Šodien Ventspils tehnikums ir pilsētas lepnums, tāds tas bija arī pirms gadsimta, bet vecākās paaudzes atmiņās šī skola saistās ar nicinošu apzīmējumu “frāķi”. Kāpēc gan? Sākums tai bija tik daudzsološs...

20. gadsimta sākumā, kad visā Krievijas impērijā aizsākās aktīva komercskolu un tirdzniecības skolu dibināšana, 1906. gadā Ventspilī savu privāto tirdzniecības skolu atvēra Nītaurē dzimušais Jānis Turausks. Būdams skolu inspektors un aktīvs sabiedriskais darbinieks, viņš ātri ieguva vietējo atzinību. Par saviem līdzekļiem atvērtā Tirdzniecības skola bija modernākā skola Ventspilī. Vienīgā, kur kopā mācījās zēni un meitenes un samērā plaši tika apgūta latviešu valoda un literatūra. Par to rūpējās luterāņu mācītājs Teodors Grīnbergs, kurš vēlāk kļuva par Pirmo Latvijas Evaņģēliski Luteriskās baznīcas arhibīskapu.

Kad īrētas telpas kļuva par šaurām, Jānis Turausks par saviem līdzekļiem uzcēla trīsstāvu namu skolas vajadzībām - tagadējā Saules ielā 15.

Skolu beidzot, J. Turauska tirdzniecības skolas absolventi varēja strādāt par veikala vadītājiem, grāmatvežiem un korespondentiem, kroņa un privātajās tirdzniecības, banku un rūpniecības iestādēs.

Pirmās pārmaiņas ienesa Pirmais pasaules karš. Pēc kara bijušajā Turauska skolas namā tika atvērta Ventspils arodskola un  komercskola. Kaut arī skola bija ļoti iecienīta, apmācības līmenis vairs nebija tāds kā agrāk.

Bet padomju vara pēc Otrā pasaules kara skolas prestižu iznīcināja pilnībā.Tieši šajā laikā skola ieguva nicinošo apzīmējumu “frāķi”.

Jaunajai varai bija nepieciešami strādnieki. Tās mērķis bija plašos apmēros un paātrinātā tempā apmācīt simtiem tūkstošu jauniešu rūpnīcu vajadzībām. Lai to realizētu arī Ventspils pilsētas izpildkomitejai tika uzdots izveidot speciālo arodskolu 300 audzēkņiem . Topošie skolas audzēkņi nāca no visdažādākajiem PSRS reģioniem, lielākoties no bērnu namiem. Vietējie iedzīvotāji ievestos jauniešu uzņēma ar aizdomām. Neskatoties uz to, ka audzēkņi mācību laikā un ārpus tām bija stingrā skolotāju uzraudzībā, bieži notika gan zādzības, gan sadursmes ar vietējiem jauniešiem. Īpašs naids esot pastāvējis ar ģimnāzijas zēniem, kur lietā likti arī naži. Ventspilnieku atmiņās palikuši vienādās formās tērptie jaunieši, kuri dienas laikā stingrās ierindās soļojuši audzinātāju pavadībā dziedot dziesmas – „Belorusija rodnaja, Ukraina zolotaja...”, bet vakaros izvicojušies ar vietējiem- lietā liekot formu ādas siksnas ar metāla sprādzēm. Biežos kautiņus nevarēja ignorēt vietējā prese, kura šajos incidentos apbrīnojami  spēja saskatīt gaišo pusi.

Presē rakstīja -„ Un ja kādreiz iznāk nenovēršama plūkšanās, pat viskritiskākais vērotājs tur neredz „palaidnību”, bet šīs lietas īsto būtību: jaunības pārgalvību, kā arī sacensības un cīņas garu”.

Kaut arī apmācību kvalitāte sākot ar 1950. gadu otro pusi sāk pakāpeniski uzlaboties, vēl ilgi ventspilnieki skolu nicīgi devēja par frāķiem, kaut ari pēc sava statusa tā nekad nav bijusi fabriku un rūpnīcu strādnieku apmācību skola, bet arodskola.

Ir pagājis ne viens vien gadu desmits, līdz skola ir atguvusi agrāko prestižu un atbrīvojusies no vairāk kā pusgadsimtu vecās iesaukas.