Stāsta bijušais Latvijas Radio skaņu režisors Vilnis Kundrāts

Lente kā ieraksta nesējs ieraksta pamatā pastāv, šķiet, pat no Otrā pasaules kara laikiem, kad tika izgudrota magnētiskā lente un magnetofons. Bet jau iepriekš arī plates māsterētais ieraksts tika rakstīts uz magnetofona lentes, ko pēc tam pārdzina matricē.

Pašos pirmsākumos ieraksts tika veikts uzreiz matricē - tā tas bija Bellaccord laikā. Visa roka ēra - 20. gadsimta 60., 70. un 80. gados - viss tika rakstīts magnetofona lentēs, un daudz kas arī saglabājies tieši daudzceliņu magnetofona lentēs.

Tātad ieraksts sākumā tika veikts daudzos celiņos, tad samiksēts divos celiņos magnetofona lentē. Šāda ieraksta veids nebūtu pilnībā norakstāms vēsturē, jo aizejot, piemēram, uz skaņu ierakstu namu "Jersika Records", tā vadītājs Mareks Ameriks parādīs, ka šeit ieraksti tiek veikti franču lentē! Tā ir tāda pati, ar kādu pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados strādāja Latvijas Radio.

Magnētiskās lentes montāžā Latvijas Radio bijām sasnieguši fantastiskus panākumus. Tas nozīmē, ka derīgos variantus atlasījām, ar giljotīnu griežot 45 grādu leņķī, bet pēc tam līmējām ar skoča lentīti kopā, un šos griezumus dažkārt nācās veikt ļoti bieži.

Tas bija grūts process - atrast griešanas vietu. Turot rokas uz lentes ruļļiem labajā un kreisajā pusē, nācās lēnām slidināt lenti gar magnetofona galviņu: radās dobja skaņa, un šajā procesā bija jāsadzird skaņas sākuma mirklis, kas parasti bija augstākā frekvencē. To atzīmējām ar zīmuli, un kādu pusmilimetru iepriekš vai turpat griezām, līmējām un pārbaudījām, vai šis līmējums nav dzirdams. Ja griezums atzīmētajā vietā nebija iespējams, bija jāmeklē kāda cita vieta, kur to veikt.

Psiholoģiski tas bija ļoti nogurdinošs darbs: stundas četras lielā skaļumā klausīties dobjas skaņas... Jo bija jāklausās skaļi, lai sadzirdētu: ja to darīja pārāk klusu, precizitāte izpalika. 

Arī pats montāžas process nebūt nebija nekāda mūzikas baudīšana, jo beigu beigās sanāca tā, ka esi skaņdarbu jau reizes desmit noklausījies, montējot variantus, un pēc tam vēl bija jānoklausās, vai tiešām viss ir kārtībā. Tas nozīmēja ļoti racionāli uztvert samontēto, pievēršot uzmanību troksnīšiem vai tehnikas kropļojumiem, kādi arī nereti gadījās.

20. gadsimta deviņdesmito gadu beigās skaņu ierakstu tehnika Latvijas Radio bija novecojusi biežas ekspluatācijas dēļ, un tā kļuva par milzīgu problēmu. Potenciometri jeb īpašie slēdži bija izdiluši un radīja sprakšķus, tiem pieskaroties. Tos laboja pirms katra ieraksta, un vienmēr bija uztraukums - kaut nu nenotiktu kas nevajadzīgs un nesabojātu kādu labu variantu! Tad nāktos atkārtot, taisnoties māksliniekiem, kaut ko meklēt un mainīt. Tas bija ļoti nepatīkami. Digitālā tehnika ar šodienas montāžas iespējām un noturību varbūt šajā ziņā problēmu ir atrisinājusi.

Deviņdesmitajos gados vienīgais lentu iepirkšanas avots bija rūpnīcas, kas atradās tagadējās Krievijas Federācijas teritorijā, un pamazām ar to radās problēmas. Kādu mirkli dzīvojām no tādas kā humānās palīdzības. Atceros, ka parādījās vācu BASF lentes, bet tās reti kad bija pilnīgi jaunas. Tad nozīmīgiem fonda ierakstiem tika meklētas jaunas lentes, savukārt raidījumu ierakstiem un koncertierakstiem izmantojām vecās, dažreiz pat montētās lentes, kas ar īpašu ierīci pirms tam tika "atmagnetizētas". Nereti šādā procesā gāja bojā ieraksti, kas varēja palikt vēsturei.

Vecajiem analogajiem magnetofoniem bija tā priekšrocība, ka to ierakstus klausījāmies jau pēc ieraksta procesa, un atskaņojuma galviņā bija sadzirdami lentas brāķi, kas varēja gadīties no tā, ka lente bija salocīta vai oksīda kārtiņa nolupusi.

Starp citu, riskantāk bija periodā, kad mums bija datu kasetes. Tās bija ļoti mazas, dažreiz magnetofons ierāva lenti iekšā un saņurcīja, un tad šī vieta jau skanēja kā pilnīgs burkšķis un praktiski nebija restaurējama. Arī mūžs datu magnetofoniem izrādījās ne tik garš: pēc 35 gadu lietošanas dažs labs no tiem jau bija nelietojamā stāvoklī. Tāpēc Latvijas Radio tajā laikā pastāvēja īpaši izveidota remonta nodaļa, kas regulāri veica apkopi, remontēja un kalibrēja: sākuma periodā – analogos magnetofonus, vēlāk – datu magnetofonus. Tolaik jau veidojās kompjūterdaļa (šodien – Informāciju tehnoloģiju daļa), kas skatījās jaunu tehnoloģiju virzienā, un te jāmin gan bijušais skaņu režisors Jānis Lācis, gan Normunds Putniņš un daudzi citi, kas jau tad paredzēja, kādā virzienā attīstīsies gan ieraksti, gan Radio fonotēka.