Vai zini, ka savās pirmajās sacīkstēs soļotājs Jānis Daliņš nokļuva pavisam nejauši?

Stāsta Valmieras muzeja vēsturniece Ingrīda Zīriņa

Nākošais olimpiskais čempions Jānis Daliņš piedzima Valmieras apriņķa mežsarga Jāņa (1865-1944) un Kristīnes, dzimušas Dālberg, ģimenē. Pēc Valmieras vidusskolas absolvēšanas (1924) viņš strādā tēva mājās, palīdzot saimniecības darbos, bet vienlaikus viņā dzimst interese par šeit vēl maz zināmo sporta veidu – soļošanu.

Kā paraugs viņam ir vietējais sportists, soļotājs Alfrēds Dūrens. Jānim Daliņam rodas vēlme viņu pārspēt un viņš sāk aktīvi trenēties. Jauno sportistu atbalsta arī vingrošanas skolotājs Alfrēds Lukstiņš, un 1926. gadā Jānis Daliņš iestājas Valmieras sporta biedrībā.

Jāņa pirmais starts soļošanā notika 1927. gada 27. maijā Valmierā, Limbažu ielas sporta dārzā, kur apļa garums bija 233 metri. Toreiz noteikumi paredzēja: lai varētu notikt oficiālā apbalvošana, sacensībās jāpiedalās vismaz četriem sportistiem. Bija tikai trīs un vajadzēja sameklēt ceturto. Par šo ceturto tad nu kļuva publikai līdz šim nezināmais jaunais sportists Jānis Daliņš.

Sāncenši – jau trenējušies sportisti, tostarp arī Latvijas rekordists valmierietis Alfrēds Dūrens. Bet visiem un sev par pārsteigumu par sacensību uzvarētāju kļuva tieši 23 gadus vecais Jānis Daliņš.

Starptautiskajā arēnā Jānis Daliņš debitē 1929. gadā, izcīnīdams 2. vietu populārajā 25 km soļojumā "Šķērsām Berlīnei". 1930. gadā, piedaloties šajās sacensībās otro reizi, atkal uzvar!

Rīgā pirmajās starptautiskajās sacensībās 1930. gada 30. maijā Jānis Daliņš sīvā cīņā izcīna otro vietu, par ko viņu sveic milzīgs līdzjutēju pūlis. 1932. gada 16. jūnijā Rīgas hipodromā viņš sasniedz jau divus jaunus pasaules rekordus, 25 jūdzes (40,232 km) nosoļojot 3.32:26, kā arī labojot pasaules rekordu 40 km (3.31:08). Šajās sacensībās viņš pieveic savus slavenos sāncenšus, Eiropā labi zināmos soļotājus Albertu Plambu, Paulu Zīvertu un šveicieti Artūru Švābu.

Jāņa Daliņa sasniegtie rezultāti 40 km un 25 jūdzēs bija Latvijas vieglatlētu pirmie oficiālie IAAF apstiprinātie pasaules rekordi. Par godu Jāņa Daliņa uzvarai un sasniegtiem rekordiem skatītāji cēlušies kājās un skaļi dziedājuši Latvijas valsts himnu.

Valmiera kļuva par Ziemeļvidzemes sporta dzīves centru. Par Jāņa Daliņa pelnīti iegūto slavu un atpazīstamību liecināja arī Eduarda Tūbeļa sarakstītā grāmata "Kā Jānis Daliņš kļuva pasaules slavens soļotājs" (autora izdevums, Rīga, 1931), kuras tirāžu izpirka abās Valmieras grāmatnīcās dažu dienu laikā.

1932. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs, Losandželosā, norisinājās X Olimpiskās spēles. Jāņa Daliņa olimpiādē izcīnītā sudraba medaļa 50 km soļojumā bija pirmā olimpiskā medaļa Latvijas sporta vēsturē. Par izciliem panākumiem sportā mūsu novadnieku apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni.

1933. gada 1. jūnijā Rīgā Jānis Daliņš vienā soļojumā sasniedza četrus oficiālus pasaules rekordus: 20 km – 1.34:26; 15 jūdzēs – 1.56:09,8, divās stundās – 24,843 km, 25 km – 2.00:45,9. 1934. gadā Turīnā Daliņš kļuva par Eiropas čempionu. 1933. gada 20. maijā Rīgā Daliņš uzvarēja angļu soļotājus Grīnu un Popu, sasniedzot jaunu Latvijas rekordu 10 un 20 kilometros, bet 1. jūnijā turpat Rāgā vienā soļojumā kļuva četru pasaules rekordu īpašnieks: 20 km 1:34:26,6, 15 jūdzēs – 1:56:09,8, 2 stundu soļojumā – 24.843,0 metri un 25 km-2:00:45,9, tā pārspējot sīvākā konkurenta itālieša Valentes trīs rekordus, kurus tas bija sasniedzis 1930. un 1931. gadā un 15 jūdzēs angļa Haralda Rosa pasaules rekordu, kurš bija palicis nepārspēts kopš 1911. gada.

Kā goda un cieņas apliecinājumu kārtējam Daliņa izcilajam startam uz starptautiskajām soļošanas sacensībām ieradās Latvijas valsts prezidents Alberts Kviesis, ministri, ģenerāļi un vairāk kā 6000 skatītāju.

Interesants un maz zināms fakts, ka 20 km soļojumā dalībnieku soļu garumu mērīja un pētīja Rīgas psihotehniskās laboratorijas darbinieki, secinot, ka garākais solis bijis Bubenko – 114 cm, Daliņam – 111 cm, Popam – 108 cm, Grīnam – 100 cm.

Par uzvaru sacensībās Daliņš saņēma populārā konfekšu fabrikanta V. Ķuzes dāvāto balvu. Sekoja arī cēls žests no Latvijas mežu departamenta, atsakoties no līdz šim Jāņa Daliņa tēva pārziņā esošajām Jaunzemu mājām. Tajā pašā gadā Daliņa tēvs atpirka rentētos Jaunzemus ar 48,4 hektāriem zemes platības, pārsaucot tās dzimtas vārdā – Daliņi.

Bet ko sportists darīja brīžos, kad nebija treniņu, piemēram, ziemā? Jānis Daliņš ziemā labprāt slēpoja dažāda garuma distances, piedaloties vietējās amatieru slēpošanas sacensībās, kuras tolaik tika rīkotas viņpus Gaujas – iepretim Daliņiem, netālu kādreizējām Vecbaiļu mājām. Valmierieši ātri vien šo vietu sāka saukt par mazo Norvēģiju. 

1940. gada 15. maijā Jānim Daliņam piešķīra "Tēvzemes balvu", kuru iepriekšējos gados bija saņēmuši arī izcilie kaugurieši, lauksaimnieks un sabiedriskais darbinieks Hermanis Enzeliņš (1867-1953) un viņa brālis valodnieks, profesors Jānis Endzelīns (1873-1961). Jānis Daliņš piedalījās arī Berlīnes olimpiskajās spēlēs, diemžēl viņam neveicās. Pēc Berlīnes olimpiādes Daliņa panākumi vairs nebija tik spoži, arī pats sportists lielāko vērību pievērsa savai saimniecībai un ģimenei. Jānis Daliņš gatavojās startēt arī 1940. gada Olimpiskajās spēlēs, kas bija paredzētas Helsinkos, tomēr karš šos plānus izjauca. Daliņš gan turpināja startēt Latvijā un savu pēdējo Latvijas čempiona titulu izcīnīja 1942. gadā.

1944. gada septembrī, tuvojoties Padomju armijai, Daliņu ģimene izbrauca uz Vāciju. Savās pēdējās sacensībās Jānis Daliņš startēja jau pēc kara, esot emigrācijā Vācijā. 1947. gadā viņš uzvarēja stadiona 4000 m soļojumā Nirnbergā.

Dzīvojot svešumā, Daliņš vada "Baltijas Universitātes" sporta dzīves nodaļu, kā arī piedalās basketbola komandas cīņās. 1949. gadā Daliņu ģimene aizceļo uz Austrāliju. No 1959. līdz 1964. gadam Jānis Daliņš vada Melburnas latviešu sporta klubu. Trimdas gados Daliņš allaž esot pieminējis Latviju: "Galveno cīņu savā mūžā es tomēr esmu zaudējis. Tā bija vissvētākā cīņa – par Latviju."