Stāsta stikla māksliniece Anda Munkevica

No vēstures: stikla izstrādājumus Latvijas teritorijā ražoja jau 17. gadsimtā Kurzemes hercogistē. Lielākā manufaktūra bija vietā, ko tagad sauc par Stikliem, Puzes pagastā. Tur ražoja stikla traukus, logu stiklus un spoguļus, ko eksportēja uz Eiropu. Apkārtējie meži un smilšu pieejamība bija tie priekšnosacījumi, kas attīstīja stikla ražošanu arī Latvijas teritorijā. Visas augstās temperatūras ražošanas vajadzībām tika nodrošinātas, dedzinot apkārtējos kokus.

Rīgā viena no pirmajām ir 1884. gadā dibinātā stikla fabrika Iļģuciemā, kur ražoja lieliskus traukus, vēlāk krāsainus un ar dziļiem gravējumiem.

Trīs gadus vēlāk tika izveidota arī Līvānu stikla rūpnīca, sākotnēji – Līvenhofas stikla fabrika, kur ražoja stikla pudeles, traukus, lampas, gaismekļus, arī gaismas plafonus vilcieniem, tramvajiem, dažādus medicīniskus un tehniskus stiklus. Tieši Līvānu stikla fabrika ir tā, kur ir izgatavoti speciāli, prizmveidīgi ciļņi, no tonēta zaļā stikla, kas ievietoti vertikāli visa Brīvības pieminekļa vertikālās būves garumā. Tie lauž un veido mūžīgo gaismas strēli virzienā uz augšu, un priecē mūs vēl šodien.

1927. gadā darbu sāka Grīziņkalna stikla rūpnīca, tās sākotnējais nosaukums „Fēnikss”. Te ražoja piena un alkoholisko dzērienu pudeles, vēlāk produkcijas sortiments paplašinājās, te sāla ražot glāzes, īpaši estētiski skaisti bija gaismas plafoni, radīti pagājušā gadsimta beigās. Pēc II Pasaules kara tika atjaunota un modernizēta Iļģuciema fabrika,tās nosaukums mainīts uz „Rīgas stikls”. 60. gados tika izveidota Rīgas stikla un spoguļu rūpnīca, kur ražoja dažāda veida spoguļus un eglīšu rotājumus.

Lielākais stikla taras ražotājs bija ražošanas apvienība „Latvijas stikls”, kur ražoja arī stikla traukus, parfimērijas flakonus, abažūrus.

Tā sāka darboties pagājušā gs. 70. gados un atšķīrās no citām fabrikām ar to, ka gandrīz visu produkciju ražoja ar automatizētas mehānikas palīdzību. Pagājušajā gadsimtā milzīgu daļu uzņēmumiem nepieciešamo izejmateriālu ieveda no citām Padomju Savienības republikām, uz kurām arī eksportēja lielāko daļu no saražotā. Un, protams, krāšņu darbības nodrošināšanai vairs netika izmantota koksne. Taču šo energoresursu cenu, kā arī globalizācijas – lēto Ķīnas izstrādājumu konkurences dēļ – viena aiz otras stikla ražotnes bankrotēja un tika aizvērtas. Līdz ar fabriku aizvēršanos, diemžēl, arī tiek pazaudētas amatnieciskās prakses. Šobrīd par vareno Līvānu stikla rūpnīcu liecina Līvānu stikla un amatniecības centrā 2013.gadā izvietotā vēsturiskā Līvānu stikla muzeja ekspozīcija. Tur arī iekārtota neliela stikla pūšanas darbnīca, kur apmeklētājs var vērot senās stikla pūšanas tradīcijas. Te ir iespēja ielūkoties, kā stikla pūtēju rokās top stikla izstrādājumi, uzzināt stikla izstrādes tehnoloģijas noslēpumus. Šobrīd Latvijā ir vairāki ar stikla dizainu saistīti uzņēmumi, kas ražo mākslinieciski augstvērtīgus stikla produktus, bet – nelielā apjomā.