Stāsta Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Arheoloģijas nodaļas vadītāja Ilze Reinfelde

Tāpat kā mūsdienās, arī viduslaikos un agrajos jaunajos laikos pilsētnieku vidū bija izplatītas fizisko prasmju spēles, kas gan nodrošināja treniņu un palīdzēja attīstīties, gan kalpoja vienkārši kā izklaide.

Vieni no biežāk atrastajiem arheoloģiskajiem priekšmetiem, kas saistāmi ar fiziskām spēlēm, ir bumbas. Dažādās bumbas spēles viduslaiku Eiropā aizgūtas no seno Austrumu un antīkās kultūras un, spriežot pēc Eiropas ikonogrāfiskā materiāla un aprakstiem, uzskatāmas par priekštečiem daudziem šodien pazīstamiem sporta veidiem: kriketam, tenisam, futbolam un citiem. Bumbas varēja mest, grūst, ripināt, spert ar kāju, kā arī sist ar kādu palīglīdzekli, piemēram, nūju.

Rīgā atrastas dažādu izmēru divu veidu bumbas: cietās, kas izgatavotas no koka vai ķieģeļu māla, un mīkstās, ko šuva no ādas detaļām un pēc tam piepildīja ar tekstilijām vai kādu citu materiālu.

Iespējams, katra veida bumbas bija paredzētas noteiktām spēlēm, pieņemot, ka cietās un smagās bumbas vairāk piemērotas ripināšanai, bet mīkstās un vieglās – mešanai pa gaisu. Diemžēl nav vairs iespējams noskaidrot, kādās tieši spēlēs Rīgā atrastās bumbas tika izmantotas un kādi bija šo spēļu noteikumi.

Neskaitot lielās bumbas, Rīgā uziets arī vairāk nekā simt izmēros mazu bumbiņu. Bumbiņu spēles, kam nodevās kā bērni, tā pieaugušie, Eiropā popularitātes virsotni sasniedza 13.–17. gs., bet izplatītas tās bija līdz pat 20. gs.

Angļu un vācu valodā mazo bumbiņu nosaukums atvasināts no vārda "marmors" (attiecīgi angļu "marbles" un lejasvācu "Murmeln"), taču no šī materiāla izgatavota neliela daļa eksemplāru; vairums ir no māla (bieži – akmensmasas), retāk koka, bet sākot no 19. gs. – arī stikla.

Bumbiņu spēļu pamatā ir ripināšana vai mešana pa pretinieka bumbiņām. Noteikumiem bijuši dažādi varianti – bumbiņu izsišana no laukuma, krāvuma izjaukšana, trāpīšana nelielās bedrītēs u. c. Bumbiņas tika izmantotas arī azartspēlēs uz naudas likmēm.

Viduslaikos visai populāra bija arī ķegļu spēle jeb boulings, kas uzskatāma arī par vienu no senākajām cilvēcei zināmajām spēlēm. Rīgā pazina spēles versiju, kad par ķegļiem kalpoja kauliņi, ko darināja no dzīvnieku falangas jeb pirkstu kaula un piepildīja ar svinu. Šādi kauliņi bija viegli izgatavojami un plaši pieejami. Spēles laikā kauliņus nostādīja taisnā līnijā vai citādā izkārtojumā un no noteikta attāluma metot ar citu kauliņu vai bumbu tos vajadzēja apgāzt.