Vai zini, ka Rīgas Vācu teātris tika apgaismots ar 753 gāzes degļiem?

Stāsta arhitekte Liesma Markova

Pēc Vecrīgas cietokšņa vaļņu norakšanas no 1857. gada līdz 1863. gadam bijušajā aizsargjoslā, gar tagadējo kanālmalu, parādījās plašas neapbūvētas teritorijas. Pankūku bastiona vietā tika iezīmēta vieta arī Rīgas Vācu teātrim. To uzcēla laikā no 1860. gada līdz 1863. gadam pēc Pēterburgas Mākslas akadēmijas profesora, arhitekta Ludviga Bonšteta projekta. Jauno ēku  atklāja 1863. gadā. Teātra zāles telpiskā uzbūve ar plašu parteru, beletāžu, perimetrālajiem balkoniem un augsto skatuves apjomu tam laikam bija nepieredzēta greznība. Bet vai zinājāt, ka, sekojot modernu teātru apgaismojuma ierīkošanas tendencēm, arī Rīgas Pilsētas teātra būvkomisija piekrita ierīkot zāles un visu pārējo telpu apgaismošanai 753 gāzes degļus.

Īpašs bija Bonšteta izgudrojums – zāles apgaismošanai un ventilācijai projektētais griestu plafons. Līdzīgi jau bija izbūvēti divos Parīzes teātros.

Kopš dažiem gadiem uzceltās Rīgas gāzes fabrikas enerģiju Bonštets gatavojās izmantot savā projektā.

Viss zāles griestu plafons bija veidots kā mozaīka no matētiem, slīpētiem stikliņiem. Aiz mozaīkas plafona izvietoti gāzes degļi. Aiz degļiem ierīkotā caurule novadīja liesmu radīto siltumu un nodrošināja ventilācijai nepieciešamo gaisa vilkmi.

Zem plafona bijis izvilkts ļoti plāns, smalks siets, lai gadījumā, ja kāda stikla daļa saplīst, tad tā nenokristu skatītājam uz galvas. Mozaīkas daļas ar atsevišķu gāzes degli bijušas numurētas. Vajadzības gadījumā, mazinot vai izslēdzot gāzes padevi konkrētajam deglim, varēja iegūt atšķirīgu plafona izgaismojumu.

Cik skaists plafons izskatījies, kāda bijusi mozaīka – varam tikai iztēloties, jo saglabājusies ir vienīgi neliela 1862. gadā zīmēta skicīte.

1882. gada 14. jūnijā mēģinājuma laikā teātra ēka nodega. Bojājums zāles griestu kupolā izbūvētajā dekoratīvajā gāzes cauruļvadu un degļu režģī, putekļi un stiprā ventilācijas iekārtu vilkme īsā mirklī lika uzliesmot visam teātrim, no tā palika pāri tikai sienas.

Teātra atjaunošana sākās 1885. gadā arhitekta Šmēlinga vadībā. 1886. gadā starp teātra ēku un kanālu sāka celt elektrostaciju- pirmo ar tvaika piedziņu darbināmu elektroenerģijas ražotni Rīgā. Tai vajadzēja nodrošināt teātra ēku ar elektrību, jo teātra būves komisija atsacījās no nedrošā gāzes apgaismojuma par labu modernākajai elektriskajai gaismai.

Elektriskās spuldzes teātrī iedegās 1887. gadā. Rekonstrukcijas laikā ēkas ārējā arhitektūra tika saglabāta bez izmaiņām, bet skatuvei un publikas zālei ieviesa dažus būtiskus jauninājumus. Skatītāju zāle kļuva augstāka, skatuves portāls dziļāks, bet ugunsdrošibas nolūkā izrāžu starplaikā skatuvi no zāles šķīra dzelzs priekškars.

Jaunos grietus sadalīja laukumos un joslās un aizpildīja ar gleznotām neorenesanses ornamentu kompozīcijām. Zāles vēdināšanai griestu centrā izbūvēja greznu metāla režģi, kura centrā pakāra ievērojama izmēra elektrificētu lustru.