Stāsta kuratore, pētniece un režisore Sanita Duka

Vai jūs zināt, ka Rīgas Strādnieku teātrī, kas pastāvēja no 1926. līdz 1934. gadam, savas radošās gaitas sāka daudzi aktieri, kas vēlāk kļuva par iemīļotiem skatuves māksliniekiem, režisoriem un teātru direktoriem? No šī teātra nākuši Lūcija Baumane, Ģirts Bumbieris, Leonīds Leimanis, Nikolajs Mūrnieks, Alvīne Salduma, Luijs Šmits, Hermanis Vazdiks, Malvīne Ustube, Edgars Zīle un daudzi citi. Spilgtas lomas radīja Kārlis Grasbergs, Teodors Kugrēns, Olga Matisone (vēlāk Aināre), Otīlija Olita Starka-Stendere. 

Aktieri tika mācīti paši strādāt pie lomas izveides. Paši gudroja un šuva tērpus, pielāgoja raksturam grimus. Grimu mācīja Kārlis Veics, kas pārtapšanas māku bija apguvis no sava tēva Reinolda Veica. Režisors Jurijs Jurovskis palīdzēja iedziļināties tēla psiholoģijā. Jānis Zariņš uzsvēra tēla ideju un provocēja drosmi izpausties. Olga Bormane lika meklēt raksturu, domāšanas, runas un izturēšanās veidu.

Īpašs bija šī teātra repertuārs. Tas bija balstīts uz jaunāko sava laika dramaturģiju. Vācu ekspresionisti, beģu un franču, britu un amerikāņu progresīvie autori, arī igauņu un tikko kā tapusī padomju dramaturģija. Apmēram trešdaļa no iestudējumiem bija latviešu autoru darbi. No 34 latviešu lugām, 26 bija pirmiestudējumi. Šis teātris bija kā radoša dramturģijas laboratorija.

Vienas no iemīļotākajām bija muzikālas izrādes. Tajā laikā modes lieta bija operetes. Tās izrādīja gan Operā, gan Nacionālajā, gan Dailes teātrī. Arī Strādnieku teātra repertuārā bija divas operetes. Valdis Grēviņs un Fricis Rokpelnis tām uzrakstīīja lokalizētus sižetus. Uz zoba tikti vilkti politiķi, jaunbagātnieki un sabiedriskie darboņi. Leģendāra kļuva dzismu spēle “Ju Ju”. Tās nosaukums aizgūts no bērnu rotaļlietas, ko tagad saucam par JoJo. Īpašu lomu tur nospēlēja Luijs Šmits. Izrāde sākās ar to, ka cauri skatītāju zālei spraucās dīvains personāžs - Katlakalna vecītis, Dunduriņš. Katrai izrādei dr. Orientācijs (Valdis Grēviņš) bija sagatavojis repliku tekstus un piparotus komentārus par pēdējām aktuālajām norisēm. Noplukušā ausainē, ar tās dienas avīzēm groziņā Dunduriņš uzsāka dialogu ar Konferansjē (šo lomu spēlēja Edgars Zīle). Zāle uz šo izrādi vienmēr bija pārpildīta. Publika svilpa un ar starpsaucieniem iesaistījās komentāros. Bija gadījumi, kad pēc izrādēm Šmitam bija jādodas uz policiju skaidroties. Teātrim tika uzlikti sodi. Sagatavotās replikas prasīja saskaņot pirms izrādes. Beidzās ar to, ka šo iznācienu vienkārši aizliedza. Tomēr teātris nepadevās! Dunduriņš nākošajā izrādē iznāca ar aizsietu muti. Tad dekorators Herberts Līkums izgatavoja būri un milzīgas piekaramās atslēgas butaforiju. Publikas izsaucieni un svilpieni izteica vairāk kā nesagaidītie feļetoni. Skatuves personāžs kļuva par biežu viesi sabiedriskos pasākumos, tā teikt,  “kuplināja programmu”. Bija arī pavisam īpašs notikums, kur Katlakalna vecītis “izgāja ielās”. 1934. gada 12. maijā laikraksts Jaunākās ziņas pieteica “performanci” Rātslaukumā. Uz to esot sapulcējušies simtiem skatītāju. Pajūgs, kurā Dunduriņš uzbrauca, tika apvīts ar ceriņiem.

Rakstniecības un mūzikas muzeja izstāžu zālē, Muzeju krātuvē pašlaik atvērta izstāde “Krājuma glabāti stāsti” par Rīgas Strādnieku teātri. Teātra atmosfērā ieaicina izrāžu bildes, aktieru portreti, dekorāciju meti un maketi, piemiņas lietas.