Vai zini, kā Rīgas pilsētas mākslas muzejā veidojās Baltijas mākslinieku darbu krājums?

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore Baiba Vanaga; pārraides producente – Inta Zēgnere

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenā ēka 20. gadsimta sākumā celta Rīgas pilsētas mākslas muzeja vajadzībām. Šis muzejs tika izveidots uz 1868. gadā dibinātās Pilsētas gleznu galerijas (Städtische Gemäldegalerie) bāzes, un tā krājuma pamatu veidoja no Rīgas tirgotāja Domeniko de Robiani (Domenico de Robbiani) iegādātā mākslas darbu kolekcija un vairāki nozīmīgi dāvinājumi.

Kopš 1872. gada pilsētai piederošie mākslas darbi tika izstādīti kopā ar nesen dibinātās Rīgas Mākslas biedrības (Rigascher Kunstverein) kolekciju. Galerijā lielākoties bija uzkrātas un apskatāmas Rietumeiropā iepriekšējos gadsimtos radītās gleznas un ļoti maz vietējo autoru mākslas darbu.

Gatavojoties Rīgas pilsētas mākslas muzeja atklāšanai 1905. gadā, tā direktors Vilhelms Neimanis (Wilhelm Neumann) izvērtēja pilsētai un Rīgas Mākslas biedrībai piederošo kolekciju mākslas darbu kvalitāti. Mazliet vairāk nekā pusi no kopumā 492 priekšmetiem viņš atzina par muzeja necienīgiem. Vērtīgākie mākslas darbi no abām kolekcijām tika izvietoti muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā un iekļauti katalogos, bet pārējie nonāca glabātuvē vai darba telpās pie sienām. Neliela daļa Rīgas pilsētai piederošo mākslas darbu tika atsavināti, atsevišķus atdodot atpakaļ dāvinātāju pēctečiem, bet vairākus pārdodot. Tā, piemēram, 1906. gadā piecas no pilsētai piederošajām gleznām Neimanis piedāvāja Berlīnes un Brandenburgas reģiona vēsturei veltītajam Merkišes muzejam (Märkisches Museum). Tās bija 19. gadsimta sākumā Rīgā strādājušā Karla Traugota Fehelma (Carl Traugott Fechhelm) gleznas, kurās attēloti vairāki Berlīnes pilsētas laukumi, tāpēc uzrunātais muzejs tās labprāt iegādājās, samaksājot vienu tūkstoti marku.

Uzskatot, ka ekspozīciju veidošanā "rūpēm par vietējo mākslu, īpaši mazākos reģionālajos un pilsētu muzejos, ir jābūt prioritātei", jaunizveidotā muzeja krājuma veidošanā Neimanis koncentrējās uz Baltijas izcelsmes 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma mākslinieku daiļrades atspoguļojumu. Darbojoties pilsētas piešķirtā budžeta ierobežojošajos rāmjos, viņš mērķtiecīgi centās iegādāties Latvijā un Igaunijā dzimušo mākslinieku darbus, īpaši no tiem autoriem, kas izpelnījušies starptautisku atpazīstamību.

No Baltijas mākslinieku izstādes par godu Rīgas pilsētas mākslas muzeja atvēršanai 1905. gadā kolekcijai tika nopirkti divi darbi – Gerharda fon Rozena (Gerhard von Rosen) glezna “Pavasara ainava” (1905) un Jaņa Rozentāla kompozīcija “No pļavas (No darba)” (1903), kas arī mūsdienās tiek augstu vērtēta un ir skatāma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ekspozīcijā. Visvairāk pirkumu veikts Vietējo mākslinieku darbu izstādē par labu Sarkanā Krusta žēlsirdīgo māsu apvienībai, kas notika 1915. gada pavasarī un pēc kuras muzeja krājums papildināts ar 15 vienībām, to vidū, piemēram, Lūcijas Mīramas (Lucie Miram) kluso dabu “Dzeltenās rozes” (ne vēlāk par 1915) un Jāņa Roberta Tillberga pilsētas ainavu “Rīga” (1912).

Kolekcijas papildināšanā prioritāte bija tiem autoriem, kuru darbu krājumā vēl nebija vai kuru veikums tajā bija atspoguļots nepietiekami. Tomēr bija atsevišķi autori, no kuriem iegādātas vairākas gleznas. Piemēram, no Igaunijā dzimušā reliģisko ainu gleznotāja, Diseldorfas Mākslas akadēmijas profesora Eduarda fon Gebharta (Eduard von Gebhardt), ko Neimanis uzskatīja par “izcilāko no Baltijas provincēm cēlušos mākslinieku”, muzejs kopumā nopirkta trīs darbus. Turklāt viens no pirkumiem kļuva par dārgāko muzeja agrīnajā vēsturē, un 1913. gadā no pilsētas budžeta pat tika piešķirts ārkārtas finansējums, lai divu gadu laikā apmaksātu Gebharta gleznas “Pazudušais dēls” (1908) iegādi par vairāk nekā deviņiem tūkstošiem rubļu.

Muzeja zīmējumu un iespiedgrafikas kolekcijas Neimaņa vadības laikā tika papildinātas daudz bagātīgāk par glezniecības kolekciju. To noteica gan direktora īpašā interese par grafiku, gan arī darbu uz papīra salīdzinoši zemākās cenas. Muzejs iegādājās visu 20. gadsimta sākuma zināmāko dažādās grafikas tehnikās strādājošo baltiešu darbus – visvairāk iepirktas Morica fon Grīnevalta (Moritz von Gruenewaldt) akvatintas un kokgriezumi un Gerharda Kīzericka (Gerhard Kieseritzky) oforti, no māksliniecēm – Alises Dmitrijevas (Alice Dmitrijew) krāsainie kokgriezumi. Kolekciju papildināja arī dāvinājumi. Tā, piemēram, 1909. gadā muzejs iegādājās nesen mirušā Artura Baumaņa kompozīciju “Jauns līvu kareivis” (1889) un vēl astoņas studijas, bet pārējo mākslinieka atstāto radošo mantojumu – vairāk nekā astoņus simtus zīmējumu, skiču un studiju – saņēma kā dāvinājumu. Šo kolekciju iepazīšanai tika iekārtots īpašs Grafikas kabinets, kurp apmeklētāji divas reizes nedēļā varēja doties un līdzīgi kā bibliotēkā lūgt izsniegt apskatei interesējošos mākslas darbus.

Muzeja krājuma veidošanā vēl viena no prioritātēm Neimanim bija ģipša nolējumu kolekcijas veidošana īpaši projektētajai Skulptūru zālei. Tās piepildīšanai direktors mērķtiecīgi atlasīja un pasūtīja mākslas vēsturē nozīmīgu Senās Grieķijas, Senās Romas un renesanses skulptūru kopijas, kas mūsdienās skatāmas Muzeju krātuves ekspozīcijā “Skulptūru mežs”.

Var pārmest, ka Neimanis muzeja krājumam iegādājās salīdzinoši maz latviešu mākslinieku darbu, īpaši no 20. gadsimta sākumā strādājošajiem autoriem, un pavisam nedaudz no mākslinieču paveiktā. Jādomā, ka to pamatā ietekmēja direktora pētnieciskā interese par iepriekšējo gadsimtu mākslu, norobežošanās no aktuālās mākslas izvērtēšanas un diezgan konservatīvā gaume, nevis noraidošā attieksme pret latviešiem vai sievietēm. Turklāt vēlāko vēsturisko apstākļu dēļ 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma Baltijas vācu mākslinieku darbi muzeja krājumā ienāca pavisam maz, tāpēc Neimaņa izvēle kolekciju veidošanā koncentrēties uz šo autoru veikumu mūsdienu kontekstā ir vērtējama kā nozīmīga.