Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore Baiba Vanaga; pārraides producente – Inta Zēgnere

Šī gada septembrī apritēja 120 gadi kopš Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas, kādreizējā Rīgas pilsētas mākslas muzeja, atvēršanas sabiedrībai.

Tā ir pirmā speciāli mākslas muzeja vajadzībām celtā būve Baltijā, un tās arhitekts Vilhelms Neimanis (Wilhelm Neumann) kļuva arī par muzeja pirmo direktoru. Tomēr līdzīgi kā mūsdienās ar Laikmetīgās mākslas muzeja celtniecības iecerēm, arī toreiz viss nevedās raiti un bija nepieciešami vairāk nekā 30 gadi, līdz ideja par mākslas muzeja nepieciešamību izvērtās jaunbūvē.

Rīgas pilsētas mākslas muzeja ēkas tapšanas priekšvēsture saistāma ar 19. gadsimta 70. gadiem, kad Pilsētas gleznu galerijas direktors un vienlaicīgi arī Rīgas Mākslas biedrības vadītājs, rātskungs Augusts Holanders (August Hollander) meklēja piemērotākās telpas pilsētai piederošās gleznu kolekcijas eksponēšanai un rosināja uzbūvēt muzeju.

1876. gadā tika izsludināts starptautisks projektu konkurss mākslas un zinātnes muzeja ēkai, plānojot tajā izvietot ne tikai pilsētas un Rīgas Mākslas biedrības kolekcijas, bet arī vairāku zinātnisko biedrību – Vēstures un senatnes pētītāju, Praktizējošo ārstu un Dabaspētnieku biedrības – savāktos krājumus. 54 kandidātu konkurencē par labāko tika atzīts Berlīnes arhitekta Rūdolfa Špēra (Rudolph Speer) piedāvājums. Tomēr izrādījās, ka pilsētai nepietiek līdzekļu muzeja celtniecībai, un Pilsētas gleznu galerija turpināja uzņemt apmeklētājus nomātās telpās – kopš 1879. gada rātskungam, vēlākajam pilsētas galvam Ludvigam Kerkoviusam (Ludwig Kerkovius) piederošajā namā Todlēbena (tag. Kalpaka) bulvārī 4 – ēkā, kur mūsdienās mājo Latvijas Universitātes bibliotēka.

1897. gadā vēlreiz tika izsludināts starptautisks projektu konkurss mākslas muzeja ēkai, kas atrastos pie pilsētas kanāla. 18 piedāvājumu konkurencē uzvarēja Pēterburgas arhitekta Maksimiliana Kitnera (Maximilian Küttner) piedāvājums. Tomēr tas netika realizēts, jo muzejam paredzētā vieta tika atdota Otrā pilsētas teātra (tagadējā Latvijas Nacionālā teātra) būvniecībai.

Interesanti, ka mākslas muzeja Zinātnisko dokumentu centrā saglabātajos projektu konkursa metos ir gan tāds variants, kur muzeja ēkas novietojums plānots tieši tajā vietā, kur mūsdienās stāv Latvijas Nacionālais teātris, gan tādi piedāvājumi, kuros muzeja atrašanās vieta ir nedaudz atvirzīta tālāk no toreizējās Nikolaja (tagadējās Krišjāņa Valdemāra) ielas, uzreiz aiz būvniecības laukuma teātrim.

Pēc 1901. gadā notikušajām vērienīgajām Rīgas 700 gadu jubilejas svinībām un Esplanādes nonākšanas pilsētas īpašumā tika nolemts tās malā celt mākslas muzeju. Tā būvprojekta izstrādi uzticēja tobrīd jau Rīgā strādājošajam arhitektam un mākslas vēsturniekam Vilhelmam Neimanim.

Izvēle nebija nejauša, jo viņa interese par muzeju arhitektūru bija ilgstoša. Jau gatavojoties ārpusklašu mākslinieka grāda iegūšanai Pēterburgas Mākslas akadēmijā 19. gadsimta 70. gados, Neimanis izstrādāja gleznu galerijas ēkas projektu. Viņš bija sagatavojis arī 1897. gada muzeja konkursa programmu, un 1898. gadā tika atklāts viņa projektētais Kurzemes provinces muzejs Jelgavā – pirmā speciāli muzeja vajadzībām celtā ēka Latvijā, kas gan līdz mūsdienām nav saglabājusies.

Par Neimaņa konsultantiem pilsētas mākslas muzeja ēkas projektēšanā tika uzaicināti starptautiski eksperti – vācu arhitekts Pauls Valots (Paul Wallot), kura zināmākais darbs ir Reihstāga ēka Berlīnē, un Baltijas izcelsmes mākslas vēsturnieks Voldemārs fon Zeidlics (Woldemar von Seidlitz), kurš bija Drēzdenes Karalisko mākslas un zinātnes kolekciju ģenerāldirekcijas galvenā amatpersona. Sākotnēji Neimanis piedāvāja mākslas muzeju būvēt kā stūra ēku ar izteiksmīgu akcenta kupolu un centrālo ieeju no Nikolaja un Elizabetes ielas stūra.

Tomēr konsultācijās ar abiem ekspertiem tika izlemts par labu mūsdienās redzamajam variantam – garenbūvei ar majestātisku ieejas kolonādi un barokālu frontonu.

Projektējot muzeja ēku Berlīnes historisma arhitektūras ietekmētās formās, Neimanis pats izstrādāja arī visus interjera risinājumus. Mūsdienās šīs oriģinālās detaļas vispilnīgāk redzamas vēsturiskās ēkas vestibilos. Atbilstoši arhitekta sākotnējai iecerei 1906. gadā tika uzaicināti ainavisti Vilhelms Purvītis un Gerhards fon Rozens (Gerhard von Rosen), lai augšstāva vestibilā uzgleznotu sešas monumentālas linetes ar Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas pilsētu un lauku ainavām. Bet kāda cita augšstāva vestibila rotāšanas iecere – vērienīga plafona kompozīcija, kurā attēlota Rīgas personifikācija un mākslu alegorijas –, gan netika realizēta.

Rīgas pilsētas mākslas muzeja pamatakmens ielikts 1903. gada 27. maijā (pēc vecā stila), un divu gadu laikā ēka tika pabeigta, izmaksājot pilsētai 234 tūkstošus rubļu un tikai par četriem tūkstošiem pārtērējot plānoto budžetu.

Neskatoties uz revolūcijas dramatiskajiem notikumiem, 1905. gada 14. septembrī (pēc vecā stila) notika muzeja svinīgā atklāšana. Uz to bija aicināti 400 viesi, un muzeja direktors Neimanis tiem vadīja īpašu ekskursiju, kas noslēdzās ar ziediem izrotātajā Skulptūru zālē, kur tika pasniegta tēja un atspirdzinājumi.

Vietējā presē jauno muzeja ēku gan dēvēja par dārgumu un mākslas templi, kāda Rīgā nedrīkstētu trūkt, gan arī kritizēja kā brutāli neveiklu un estētiskās jūtas aizvainojošu.

Mūsdienās, šķiet, varam piekrist gleznotājam Janim Rozentālam, kurš rakstā par muzeja atklāšanu žurnālā "Vērotājs" atzīmēja: "Vienkāršā, vēsi cienīgā baroko būve gan nedod neko jaunu un pārsteidzošu, bet ir skaidra un dabiski noteikta savās konstruktīvās daļās un atstāj ne greznu, bet atturīgi lepnu un dižu iespaidu." (1905, Nr. 10)