Stāsta Maira Sudrabiņa, Ordeņu kapitula sekretāre

Kā visautentiskākais 20. gadsimta 20. gadu lietišķās mākslas darbs Rīgas pilī saglabājies interjers telpai, kuru pazīstam kā Sūtņu akreditācijas zāli.

Ar Eiropas un pasaules kontekstā unikālu latvisko interjeru, kurā latviski etnogrāfiski motīvi ir stilizēti tolaik aktuālajā Art Deco stilā, zāle iekļauta Latvijas kultūras kanonā.

Zāles tapšanas ceļš bija ilgs, pretrunu un šķēršļu pilns, nebija vienprātības arī par to, kā izpaudīsies latviskais stils.

1923. gada pavasarī pirmais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste izteica vēlmi “ierīkot pilī, kur notiek ārzemju sūtņu oficiālā pieņemšana, vismaz vienu telpu šim nolūkam latviskā gaumē ar attiecīgu arhitektūru, mākslas priekšmetiem un latviskā stila mēbelēm – latvisku telpu līdz pēdējai konsekvencei”.

Šim nolūkam izvēlējās telpu, kura pirms Pirmā pasaules kara bija Cara lielā viesistaba pils 3.stāvā.

Telpas interjera izstrādāšanai izsludināja konkursu un izveidoja konkursa komisiju, kura par atbilstošāko atzina latviešu lietišķās mākslas meistara Anša Cīruļa interjera priekšlikumu “Atdzimšana”.

Mākslinieks Cīrulis izstrādāja dizainu visai telpai: griestu un sienu gleznojumiem, mēbelēm un tekstīlijām – aizkariem, paklājam, mēbeļu audumiem un pārvalkiem, kā arī gaismekļiem.

Sūtņu akreditācijas zāles interjers bija Anša Cīruļa pirmais lielais interjera ansamblis.

Projekta īstenošana paša Cīruļa uzraudzībā sākās tikai 1926. gadā. Darbos tika iesaistīti labākie Latvijas amatnieki.

Zemnieciski smagnējo formu mēbeļu iekārtu, kurā ietilpa vairāki galdiņi, dīvāni, dažādu veidu krēsli, tostarp arī divi sēdekļi, kas atgādina stilizētu etnogrāfisko soliņu – stulpiņu, tika darināti no dārgām koku šķirnēm – cieta bērza, kļavas, Karēlijas bērza, riekstkoka, magoņkoka, palisandra. Mēbeles rotāja smalki gaiša un tumša koka rotājumi kokgriezumu, intarsijas tehnikā, kuru motīvi atrodami latviešu tautas etnogrāfiskajos rakstos.

Līdz mūsdienām lielākā daļa vēsturisko mēbeļu ir saglabājušās, veikta to restaurācija, atsevišķām mēbelēm izgatavotas kopijas.

Savukārt Latvju Sieviešu nacionālās līgas mākslas rūpniecības sekcijas meistares auda grīdas paklāju no vairākām atsevišķām daļām, kā arī portjeras. Citas darināja gobelēnveida mēbeļdrānu.

Koka griestu vietā tika iebūvēti betona griesti, un to apgleznošanu uzņēmās Ansis Cīrulis pats. Griestu centrālā kvadrāta stūros gleznojot senlatviešu dievus – Māru, Laimu, Jāni un Pērkonu.

Zāles sienas greznoja ar “uzlecošās saules” rakstu, bet gar zāles sienām Cīrulis apjoza Lielvārdes jostas.

Interesanti, ka zālē atstāja seno, ap 1860.-1880. gadu ieklāto parketu, jo tas bija ģeometrisks un projektā iekļāvās tik labi, it kā būtu paša Cīruļa veidots.

Valsts prezidents Jānis Čakste savas idejas īstenojumu dzīvē nepieredzēja, jo 1927. gadā devās mūžībā.

Politisko pārvērtību laikā Sūtņu akreditācijas zālē pazuda lielais paklājs, tekstilijas, uz sienām tika aizkrāsotas latviskās saules, griestos Pērkona dieva ugunskrusti aizkrāsoti ar rūtiņu rakstu.

Un tikai 1996. gada novembrī, kad radās nepieciešamība no zāles sienas noņemt pēkšņi ieplīsušo lielo spoguli, atklājās oriģinālās Anša Cīruļa gleznotās “uzlecošās saules” un zaļais sienas krāsas tonis.

Zāle cieta postošajā 2013. gada pils ugunsgrēkā. Uguns liesmas līdz Sūtņu zālei nenonāca, zāli pamatīgi salēja un griestu gleznojumu krāsa samirka…

Pēc ugunsgrēka restaurācijas meistari un lietišķās mākslas eksperti veikuši unikālu darbu, pilnībā atjaunojot zāles autentisko interjeru.

Pēc melnbaltas Anša Cīruļa oriģināldarba fotogrāfijas ir atjaunots lielais zāles paklājs. To izgatavoja vācu dizainera Jana Kata vadītā komanda Nepālā.

8,15 metri x 8,15 metri lielais paklājs tika austs no 100% Tibetas aitu vilnas dzijas, mezglojot to ar rokām, aptuveni vienu gadu, uz pasaulē lielākajām vertikālajām stellēm, un tieši tāpēc to izdevās uzaust vienā gabalā.

Raksti un toņu gamma rekonstruēti, pētot muzejos pieejamos Cīruļa paklājus un konsultējoties ar Latvijas lietišķās mākslas speciālistiem.

Līdz mūsdienām saglabātais un atjaunotais zāles interjera ansamblis joprojām kalpo savam sākotnējam mērķim – latviskuma reprezentācijai, - un tā ir unikāla parādība Latvijas kultūrā un mākslā.