Stāsta mākslas zinātniece Ināra Bula
Restaurācijai ir viena no būtiskākajām lomām vēstures un kultūras identitātes nodošanā nākamajām paaudzēm. 20. gadsimta otrajā pusē Latvijā nebija iespējams iegūt profesionālu vai akadēmisku izglītību restaurācijas nozarē. Ilgstoši pastāvēja tikai meistara – mācekļa attiecības, kurās meistars, saskatot potenciālu savā audzēknī, sniedza pilnu zināšanu klāstu, tās apvienojot ar tūlītēju pielietojumu praksē. Praktiski līdz 1970. gadiem par prioritāru un profesionālu tika uzskatīta tieši muzeju priekšmetu restaurācija.
Restaurācijas metodiku Latvijā aizguva no Padomju Savienībā valdošajām skolām. Latvijas restauratori varēja stažēties Krievijas darbnīcās. Restauratoru prakse bija orientēta uz Pēterburgas un Maskavas skolām un praktiskajā darbībā pielietoja abu metodes. Lai gan analītiskās un sintētiskās metodes bija savstarpēji pretrunīgas, monumentālās mākslas objektu restaurācijā tās nereti tika lietotas paralēli.
1960. gadi restaurācijas nozarē bija reorganizācijas, restaurācijas darbu, metodikas izpētes un apzināšanas laiks. Viens no pirmajiem sarežģītajiem objektiem, ko mērķtiecīgi atjaunoja vairākas desmitgades, bija Mežotnes pils.
Objekta valdītājs – Mežotnes izmēģinājuma un selekcijas stacijas vadība – 1958. gada 25. jūnija vēstulē LPSR (Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas) Ministru padomes Arhitektūras un celtniecības komitejai lūdza izstrādāt pils atjaunošanas projektu, un pusgada laikā tika piešķirti finanšu līdzekļi atjaunošanas darbu uzsākšanai. Kara laikā cietušās un tehniski sliktā stāvoklī esošā pils pārtapa par selekcijas stacijas darbinieku daudzdzīvokļu ēku, izglītības iestādi un starptautisku agrolaboratoriju. 1959. gada 10. septembrī tika apstiprināts pils remonta—restaurācijas uzdevums. Funkciju dalījums pa stāviem paredzēja administratīvo telpu, reprezentatīvo telpu un dzīvokļu izveidi.
Mežotnes pils remonta–restaurācijas darbu uzsākšanas, izpētes un restaurācijas darbu principus piemēroja aizvien vairākiem pieminekļiem. Padomju Latvijā atjaunoja (vai tika uzsākta atjaunošana) vairākus Latvijas kultūrtelpai nozīmīgus objektus, piemēram, Rundāles pili, Rīgas Sv. Pētera baznīcu, Ungurmuižu, Nogales muižu, Rīgas Sv. Pētera un Pāvila baznīcu, Firksu muižas dzīvojamo ēku Talsos utt.
Rundāles pils restaurācijas un atjaunošanas procesi aizsāka profesionālu monumentālās mākslas un arhitektūras restaurāciju.
1990. gados mainoties politiskajai iekārtai, Latvijā samērā inerti noritēja pārmaiņas kopējos restaurācijas uzstādījumos. Iepriekšējā laika periodā Latvijas restauratori veica praktiskos darbus, sajūtot tikai nelielas vēsmas no Eiropas politiskā un praktiskā ietvara un darba metodēm, uzticoties no meistariem pārmantotajām zināšanām un intuīcijai un nedomājot par konvencijās noteiktajiem principiem. 21. gs. pirmajā desmitgadē aizvien vairāk speciālistiem bija jāseko līdz norisēm Eiropā, jo postpadomju valstu profesionāļi, piemēram, Polijā, Igaunijā, Čehijā, alka pēc pārmaiņām ne tikai restaurācijā izmantojamajos materiālos, bet arī koncepciju izvēlē. Tas noveda arī pie terminu – piemēram, autentiskuma, konservācijas, restaurācijas, rekonstrukcijas – uztveres maiņas.
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X