Stāsta dizaina pētniece Jeļena Solovjova. Producente Inga Saksone.

Pirmie īsi grieztie mauriņi tika veidoti pavisam praktiskam mērķim. Tie parādījās viduslaiku Eiropā ap cietokšņiem un pilīm, lai atvieglotu redzamību, ja iebrūk ienaidnieks.

17. gadsimtā ideju par plašu, rūpīgi koptu zālāju pakāpeniski adoptēja franču aristokrāti. Tā kā īsi nopļauta zāle prasa ne tikai piepūli, bet arī pārliecību, ka zeme nav vajadzīga lietderīgākai funkcijai,  piemēram, lauksaimniecībai vai lopkopībai, zāliens kļuva par statusa simbolu. To varēja atļauties tikai tie, kam zeme nebija jāizmanto izdzīvošanai.

Interesanti, ka Anglijā paralēli franču mauriņiem attīstījās gluži pretēja kustība. Tā sauktie angļu dārzi atteicās no stingrās simetrijas un radīja šķietami dabisku vidi.

Taču arī šis “dabiskums” bija rūpīgi veidots un prasīja ne mazāk darba. Zāliens šajā ainavā kļuva par fonu mākslīgām ūdenstilpnēm, romantiskām ainavām un laiskām aristokrātu pastaigām.

Pavērsiena punkts notika 19. gadsimtā, kad Lielbritānijā mauriņu kopējiem pievienojās vidusšķira. To veicināja gan pirmā mehāniskā zāles pļāvēja izgudrošana 1830. gadā, gan arvien pieaugošā britu aizrautība ar zālāju sporta veidiem, piemēram kriketu un  golfu. 

Ja līdz tam ideāls mauriņš bija aristokrātu privilēģija, tad līdz ar mehānisko pļāvēju tas kļuva pieejams daudz plašākam lokam.

Vai tas mazināja zāliena pievilcību? Gluži pretēji. Jauna tehnoloģija radīja vēlmi pēc pilnveides. Kamēr vien bija iespējams iegādāties labāku pļāvēju un asāku asmeni, interese tikai pieauga.

Industriālā revolūcija iezīmēja vēl vienu svarīgu posmu zaļā mauriņa attīstībā un popularitātē. 19. gadsimtā, līdz ar straujo urbanizāciju, piesārņotajās pilsētās pieauga vajadzība pēc zaļajām zonām. Radās ideja par publiskajiem parkiem — pilsētas plaušām. Tajos plaši zālāji kļuva par neatņemamu elementu — atvērtu, pārskatāmu un kontrolējamu vidi pilsētnieku atpūtai.

Lielbritānijas koloniālisma ietekmē ideja par zālāju kā labas dzīves liecību izplatījās arī citviet pasaulē. Līdz ar valodu un arhitektūru  arī zāliens kļuva par vienu no impērijas kultūras eksportprecēm.

Sevišķi auglīgu augsni šī ideja rada Amerikas Savienotajās Valstīs, kur pēc Otrā pasaules kara daudziem radās iespēja piepildīt sapni par privātmāju piepilsētā. Sekoja nākamais lielais zālāju popularitātes vilnis, kas nav mitējies arī mūsdienās.

Tipveida zālājs pie tipveida arhitektūras tipveida ģimenei šajā pārticību sološajā ainavā ierakstījās gluži dabiski. Turklāt ne tik daudz vienmēr pašu īpašnieku lietošanai, cik apkaimes acīm un garam. Zālājs amerikāņu piepilsētās kļuva par draudzīgas kopienas simbolu. Taču jāatceras, ka sākotnēji šajās kopienās gaidīti bija vien baltās krāsas iedzīvotāji. Secīgi aicinošā un iekļaujošā ainava bija rezervēta vien izredzētajiem.

Laiks steidzas, pasaule mainās, bet zāliena popularitāte saglabājas par spīti piepūlei, ko tas prasa. Vienlaikus īsi griezti mauriņi mūsdienās piedzīvo arī kritiku.

Zāliena uzturēšanai nepieciešams ūdens, mēslojums, pesticīdi un regulāra pļaušana. Ekoloģiski tas bieži ir monokultūra ar zemu bioloģisko daudzveidību.

Piemēram, ASV zālāji (mājokļu dārzi, parki, golfa laukumi, publiskās pļavas) aizņem apmēram 2 % no valsts teritorijas. Ņemot vērā tiem nepieciešamo ūdens un ķīmisko līdzekļu apjomu, tas ir ievērojams resursu patēriņš.

Klimata pārmaiņu un ilgtspējas kontekstā arvien aktuālāka kļūst diskusija — vai zālājs tiešām ir vienīgais un labākais risinājums gan privātmāju teritorijās, gan pilsētas parkos?

Galu galā — lai arī dabiskāks par asfaltu un bruģi, tradicionālais zaļais mauriņš tomēr ir visai tāls no dabiskā.