Stāsta LU profesors Āzijas studiju nodaļā Leons Taivāns 

Kad sākas saruna par islāma reliģiju vai par Tuvajiem Austrumiem, parasti kā pirmā replika atskan vārds "poligāmija", "daudzsievība" vai arī "harēms". Runātājs, ja tas ir vīrietis, bieži iztēlojas romantiskas ainas, kas aizgūtas no 18.-19.gs. gleznām. Ja sieviete, tad biežāk atskan nicīgas replikas vai nosodījums.

Attiecībā uz pēdējo – tūlīt teikšu, ka ir arī "poliandrija", ko piekopj Tibetā un dažas citās Āzijas vietās. Tas nozīmē, ka viena sieviete vienlaicīgi apņem vairākus vīrus-brāļus un piedzimušajiem bērniem vienlaicīgi ir vesels bars ar tēviem.

Poligāmija jeb daudzsievība cēlusies vienlaicīgi vairākās pasaules vietās, to pazinuši un piekopuši senie ēģiptieši, vēdiskās Indijas vīrieši, senie turki un daudzas Āfrikas ciltis.

Poligāmijas pirmsākumos nav nekā kopīga ar romantiku. Kā piemēru izmantosim Arābijas beduīnus, jo no viņiem ir cēlusies mūsdienu musulmaņu daudzsievība, kas, starp citu, kopā ar imigrantiem ir jau ienākusi kā juridiska norma un dzīves prakse daudzās Eiropas zemēs. Arābijas beduīni laikā pirms Muhammada un viņa sludinātās reliģijas – tas bija pirms 7. gadsimta – bija tuksneša klejotāji. Beduīnu dzīve bija pastāvīga cīņa – vispirms ar badu, jo tā risinājās tuksnesī, kur nekas neaug. Tuksneša beduīni sevi sauca par "kamieļa cilvēkiem"- ahl bāīr. Tas nozīmē, ka viņi bija un ir kamieļa "parazīti". No kamieļa piena viņa taisa šķidru, aukstu putriņu, sajaucot pienu ar miltiem. Tas viņiem ir pamata ēdiens.

Kamieļa izkārnījumus rūpīgi savāc, žāvē un izmanto kā malku, jo tuksnesī taču koki neaug. Kamieļa urīnu izmanto kā antiseptiķi, kā arī skaistuma kopšanas līdzekli – beduīnu skaistules ar to mitrina matus, lai tos ieveidotu.

Kad pavisam nav ko dzert, tad kamieļa mutē ieliek sprunguli, lai viņš atvemj ūdeni, kas ir kuņģī. 2-4 dienas tur bijušu ūdeni vēl var dzert. No kamieļa ādas taisa apavus, no vilnas – segas, bet kamieli nokaut var tikai ārkārtīgi retos gadījumos. Kamielis ir arī nauda. Līgavas pērk nevis par naudu, bet par kamieļiem.

Tā ir dzīve ekskluzīvā nabadzībā, parasti – arī pusbadā. Un tādēļ arābu beduīni parasti karoja – viena cilts ar otru, lai atņemtu tai pārtiku. Savstarpējos karos bieži gadījās kritušie un ievainotie, rezultātā – invalīdi. Palika atraitnes ar bērniem. Kur tām iet? Nekādu nespējnieku namu Arābijas tuksnesī nebija, nekādas sociālās aizsardzības – arī. Ko darīt?

Tagad iedomāsimies situāciju, kad

cilts vecākais – šeihs – pienāk pie jauna, stalta un spēcīga beduīna un viņam saka: "Draugs, tu zini, ka Abū Huseins ir kritis kaujā. Ir palikusi Zainaba ar trim bērneļiem. Būs tev jāņem viņu par otro sievu. "Šito raganu! Nemūžam!" izlaužas pār beduīna lūpām.

Nekā, atceries par asabiīja – cilts lojalitāti. Tā ir augstākais mūsu dzīves likums. Tev nav tiesību teikt "nē". Es tev esmu teicis." Apmēram tāda būs bijusi šeiha atbilde.

Islāma reliģijas pamatlicējs Muhammads pārņēma senos beduīnu paražu likumus un padarīja tos par reliģijas likumiem. Paņemamo sievu skaitu viņš ierobežoja ar četrām, acīm redzot ieviesdams zināmu kārtību. Pašam viņam bija 11 sievas, no kurām tikai viena, viņa trešā sieva Āiša bija jaunava. Visas pārējās bija atraitnes, kuru vīri jaunos gados bija gājuši bojā kaujās un karos.

Harēmi, kuru ietvaros varēja būt arī romantiskas attiecības, parādījās Bagdādes kalifāta laikos – 8. gadsimtā, bet tas jau ir cits stāsts un cits laikmets.