Vai zini, kā radies vārds "porcelāns"?

Stāsta Mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītāja Daiga Upeniece

Pirmais eiropietis, kas jau 13. gadsimtā piemin Ķīnas porcelānu, ir venēciešu tirgotājs un ceļotājs Marko Polo (1254–1324), aprakstot to savos slavenajos "Ceļojumos".

Marko Polo uz Āziju devās 1271. gadā ar noteiktu misiju – nodot pāvesta vēstījumu Ķīnas hanam. Ceļojums ieilga uz 24 gadiem un Marko Polo Eiropā atgriezās tikai1295. gadā. Venēcija šajā laikā karoja ar Dženovu un tā nu sanāca, ka dženovieši slavas vietā viņu ielika cietumā līdz pat 1299. gadam.  Bet nav sliktuma bez labuma – cietuma laiku viņš pavadīja kopā ar rakstnieku Rustičello: pateicoties šim faktam, Marko Polo ceļojumi, gan nedaudz piepušķotā veidā, bet tika pierakstīti.

Tur mēs atrodam arī aprakstu par ķīniešu porcelānu.

Tā nu sanāk, ka Marko Polo ne tikai atstājis senāko šīs apbrīnojamās baltās keramikas aprakstu, bet arī ieviesis tās apzīmējumu Eiropā.

Marko Polo materiāla faktūrā un izskatā saskatīja līdzību ar gliemežnīcām un pielīdzināja šo materiālu kauri gliemeža "Cypraea moneta" gliemežnīcai, kas dažās Ķīnas provincēs tika izmantota monētu vietā.

Marko Polo raksta: "Viņi izmanto balto "porcellane", proti, gliemežnīcas, kas atrodamas jūrā. Šajā provincē [..] izgatavo porcelāna traukus, [..] visizcilākos, kādus var iedomāties… No šejienes tos izplata visā pasaulē."

No tā laika vārds "porcelāns" ienāca visās Eiropas valodās, lai gan tas, ka apzīmējums norādīja arī uz gliemežnīcām, deva pamatu nopietnam pārpratumam.

Proti, gadsimtiem ilgi pētnieki uzskatīja, ka porcelāns iegūts nevis no māla, bet no ļoti smalki samaltām jūras gliemežu čaulām, kuras sajauc ar ūdeni.

Šis pārpratums turpinājās ilgstoši un pat atspoguļojas Ignacio Danti 1575. gadā gleznotajā "Ķīnas kartē" Ģeogrāfisko karšu zālē Florences "Palazzo Vecchio":  "Līdz ar citiem ražojumiem viņi izgatavo arī porcelānu, kas sastāv no pulverī samaltām jūras gliemežnīcām un olu čaumalām, kuras sajauc ar citiem materiāliem; šo masu viņi norok uz astoņdesmit vai simt gadiem, lai to nogatavinātu, un atstāj [kā vērtīgu mantu] saviem pēcnācējiem."

Atvesto priekšmetu bija tik maz, ka, protams, arī eiropieši vēlējās tādus ražot. 16. gadsimtā agrīnos eksperimentus īpaši atbalstīja Mediči dinastija Florencē. 

Francisko I Mediči aizgādībā no 1575. līdz 1587. gadam Florencē tika izveidota eksperimentāla manufaktūra. Florences alķīmiķu radītā masa tika izgatavota no baltajiem Vičencas māliem un samalta kalnu kristāla, kas – kā saprotam – bija neprātīgi dārgi. Arī nepieciešamās apdedzināšanas temperatūtras šādam materiālam izrādījās ļoti grūti sasniedzamas, tādēļ ražošana ātri apsīka. Daži eksemplāri ir saglabājušies un tos var apskatīt Metropoles muzejā Ņujorkā  vai V&A muzejā Londonā.

Pateicoties Rietumu misionāriem, kuriem izdevās iegūt nelielu ieskatu ražošanas procesā, ko ķīnieši turēja stingrā slepenībā, īstais porcelāna izejmateriālu noslēpums beidzot nāca gaismā.

Izrādījās, ka to izgatavo nevis no gliemežnīcām, bet no kaolīna – balta māla, kas tolaik Eiropā nebija pazīstams (tas nosaukts pēc Gaolinas reģiona Ķīnā), – un no laukšpatu saturoša ieža "petuntse".

Jautājumu līdz galam atrisināja tikai 16. gadsimta beigās dabas pētnieks Uliss Aldrovandi (1522–1605).

Jau pēc viņa nāves izdotajā darbā "Musaeum Metallicum", kas balstījās uz pirmo jezuītu misionāru aprakstiem, norādīts, ka porcelāns attiecas nevis uz zooloģijas, bet uz mineraloģijas jomu.