Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja izstāžu kuratore Katrīna Kūkoja

Linards Tauns (īstajā vārdā Arnolds Mikus Bērzs-Bērziņš) dzimis 1922. gada 13. oktobrī Ragaciemā piecu bērnu ģimenē. Gadu vēlāk Bērzu-Bērziņu ģimene pārceļas uz Anniņmuižas apkārtni. Tēvs Rīgā strādā dažādus darbus – bijis policijas kārtībnieks, rakstvedis, arī ormanis, dzīvojis Grīziņkalnā. Arnolds Bērzs-Bērziņš viņu tur bieži tur apciemojis un klīdis pa Marijas ielu un pētījis avīzes kioskos.

Pirmā nopietnā sastapšanās ar dzeju Arnoldam Bērzam-Bērziņam bijusi 7 gadu vecumā no korāļiem, kas dziedāti svētdienas skolā, sava ietekme bijusi arī tam, ka ar dzeju aizrāvies gan tēvs, gan vecākā māsa. 

Linarda Tauna simtgadei veltītajā izstādē "Linards Tauns – mūžīgais mākonis", kas līdz nākamā gada 1. septembrim apskatāma Rakstniecības un mūzikas muzeja izstāžu zālē, šo laika posmu Tauna dzīvē reprezentē unikāla viņa jaunības dienu paštaisīta dzejoļu kladīte, kur apkopoti viņa pirmie mēģinājumi dzejā.

Vācu okupācijas laikā Arnolds Bērzs-Bērziņš kopā ar brāli Tālivaldi strādā par dzelzceļnieku, šajā laikā viņš dodas arī uz rakstnieku vakariem un jūsmo par Aleksandra Čaka, Erika Ādamsona un Viļa Cedriņa dzeju.

Kara noslēgumā kopā ar vācu armiju tiek evakuēti arī dzelzceļa strādnieki, un tā abi Bērzu-Bērziņu brāļi nonāk Vācijā, kur arī aizsākas dzejnieka ceļš. Vācijā Arnolds Bērzs-Bērziņš sastop jaunu meiteni no Latgales Aurēliju Skrindu, kura top par pirmo dzejnieka mūzu. Attiecībām tomēr nebija lemta laimīga nākotne, jo 1948. gada decembrī Aurēlija apprecas ar citu vīrieti. Pēc dzejnieka nāves Aurēlija pārraksta šajā laikā tapušos dzejoļus ar rakstāmmašīnu un nosūta šo manuskriptu Vitautam Kalvem un Gunaram Saliņam, pievienodama datējumu un komentārus. Tā top dzejoļu kopa "Aurēlijas grāmata", kas pirmo reizi publicēta 2011. gadā Kārļa Vērdiņa sakārtotajā dzejoļu krājumā "Linards Tauns. Dzeja" (2011).

Visus vēlākos gadus Aurēliju māc vainas apziņa. Vēstulē Linarda Tauna draugam Vitautam Kalvem viņa atzīstas: "Vācijā es Linardu tiešām novedu un atstāju postā. Linards nekad nedzēra. Pirmo reizi viņu piedzērušos redzēju 1948. gada decembra beigās, kad viņš atnāca pie manis divas vai trīs dienas pēc manām laulībām, galīgi piedzēries. Tas bija satriecoši. [..] Iedzēla briesmīga doma, ka Linards varētu kļūt dzērājs. Nekad agrāk man tas nebija ienācis prātā. Biju cerējusi, ka viņa jaunība pārvarēs smago triecienu un vilšanos."

Viens no zīmīgākajiem Linarda Tauna dzejoļiem no šī posma ir "Paziņai trimdā":

Nu esat svešumā, bet gars klīst dzimtajā pusē,
Kas dziļos puteņos un dziļās bēdās klusē.
Kā sapnī vienmēr dzirdat: atskan bāru dziesmas,
Ko tēvi dziedāja pie ugunskura liesmas.
Un domās noglāstāt Jūs biklu bārenīti
Un sīku laukziedu, un katru zemes pīti,
Kas daļa takām tām, kur skrēja bērna kājas,
Kur ezers snauž, zied lini, vidū tēva mājas.
Pār zemi svētīto nu sveši soļi staigā,
Un ilgi nežūst asras bārenītes vaigā.
Sirds, kam tik sapnī vien vairs dzimtā zeme tuva,
Nu iemīl zaudēto un to, ko neieguva,
Tā, posta skaidrota, nu to, kas postā, mīlē
Un zvaigznes izdziestošās jaunu ausmu zīlē.

Šajā laika posmā arī rodas dzejnieka pseidonīms. Daudzi uzskata, ka tas radies no angļu valodas vārda Town, jo viņa dzeja cieši saistīta ar pilsētu. Bet patiesībā pseidonīma stāsts ir saistīts ar kādu pavisam mazu ezeriņu Latvijā, kā intervijā Valdemāram Kārkliņam atklāj pats Linards Tauns:

"To paņēmu vienkārši no Latvijas kartes. Bija tāda sīka karte, kur redzamas gandrīz katras mājas. Atradu Piebalgā ezeru Taunu, tas likās derīgs. Dzejnieka Antona Austriņa meita Mudīte par izvēli bija sajūsmināta. Ne tāpēc, ka ezers dzejisks, nē, viņa teica, tas esot galīgi nepoētisks. Bet ļoti bagāts zivīm!"