Stāsta muzikoloģe, Rakstniecības un Mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune

Vai zini, ka rakstnieks un dzejnieks Jānis Poruks studējis Drēzdenes konservatorijā un sapņojis kļūt par skaņu mākslinieku?

Jau kopš agras bērnības jūtīgo zēnu dziļi iespaido gan izjustās brāļu draudzes dziesmas, gan ērģeļu stabuļu varenā kopskaņa Tirzas baznīcā.

Druvienas draudzes skolas skolotāja Jāņa Kalniņa vadībā Jānis Poruks apgūst vijoles un harmonija spēles pamatus.

Viņa skaistā tenora balss dzirdama Druvienas korī, kas piedalās arī Trešajos dziesmu svētkos Rīgā. Tur piedzīvotais un dzirdētais nostiprina jaunekļa apņemšanos kļūt par mūziķi.

Šī doma Jāni Poruku pavada arī tad, kad pēc Cēsu apriņķa skolas beigšanas viņš nokļūst Rīgā un iestājas Politehniskā institūta priekšskolā, kur viņa muzikālos centienus ievēro un atbalsta matemātikas docents un liels mūzikas cienītājs Hermanis fon Vestermans. Pateicoties šī pedagoga atbalstam, līdztekus mācībām Porukam nu ir iespēja privāti pilnveidot vijoļspēles prasmes pie Rīgas Pilsētas teātra mūziķa un pedagoga Karla Šahes un mācīties klavierspēli un mūzikas teoriju pie kapelmeistara Karla Lozes, kurš kā pārliecināts vāgnerietis ieved savu mācekli Riharda Vāgnera mūzikas dziļumos.

Poruka muzikālie centieni vainagojas ar to, ka pēc priekšskolas beigšanas jaunais censonis izlemj par labu mūzikai, teikdams, ka "mūzikā, vienīgi mūzikā ir neaprobežota brīvība priecāties un gavilēt par izciestajām sāpēm".

Šo nodomu atbalsta arī viņa labvēlis un mecenāts Vestermans, ar kura gādību tad Jānis Poruks 1893. gada sākumā dodas uz Vāciju un uzsāk studijas slavenajā Drēzdenes Karaliskajā konservatorijā – tagadējā Karla Marijas fon Vēbera mūzikas augstskolā. Tur drīz vien atklājas, ka viņa muzikālā sagatavotība ir stipri nepilnīga. Klavierspēlē viņu ieskaita tikai pamatskolas līmenī. Arī vijolnieks un pedagogs Vilhelms Rišbīters, kaut atzīst Poruku par apdāvinātu, tomēr nesola viņam spožu muzikālo karjeru. Viscītīgāk jauneklis apmeklē profesora Ādolfa Šterna literatūras un mūzikas vēstures lekcijas. Viņa aizraušanās ir došanās uz operizrādēm, koncertiem un gleznu galerijām, bet arvien retāk viņš sastopams konservatorijā.

Vāgnera iedvesmots, Jānis Poruks ķeras pie savas muzikālās drāmas "Hērakls" sacerēšanas un cer ar to iekarot Drēzdeni un savu pedagogu sirdis, bet sastopas ar vienaldzību un neatsaucību.

Galu galā Jānis Poruks nekļūst par profesionālu mūziķi. Pēc trim studiju semestriem viņš atgriežas Rīgā, pievēršas vārda mākslai, bet savus draugus joprojām iepriecina ar vijoles un klavieru improvizācijām, kurās iezogas arī tīri vāgneriskas nokrāsas.

Mūzika ir klātesoša daudzos Jāņa Poruka literārajos darbos. Ne tikai apcerējumos par mūziku un komponistiem, atmiņās par saviem studiju gadiem un koncertu kritikās.

Skaņu mākslai un tās kalpiem viņš veltījis daudzus savus dziļi izjustos stāstus un noveles, katru reizi apliecinot, ka "cilvēkam vajaga skaidru, tīru un atsaucīgu dvēseli, un to vislabāk atrast mūzikā, visas cilvēces skanošā dvēselē, kuras valoda visiem saprotama un sajūtama".