Mākslas vēsturniece, publiciste, "Piebalgas kultūrtelpas biedrības" vadītāja Elvita Ruka turpina stāstus par aizraujošām piebaldzēnu dzīves epizodēm. Tās tiek smeltas brāļu Kārļa (1904–1990) un Voldemāra (1912–2004) Ruku atmiņās, kas glabājas Jaunpiebalgas novadpētniecības muzejā

Darbība notiek īsi pēc Pirmā pasaules kara Ruku dzimtā. Lūk, kā mazais brālis Voldemārs jeb Ruku Valdis apraksta lielā brāļa atgriešanos lauku sētā…

"Kārļa pirmā aizraušanās jeb iziešana tautā plašākas publikas priekšā bija atturības propaganda. Viņš lasīja priekšlasījumus, dibināja skolās cerību pulciņus. Kad lektors jau bija iededzies citos pasākumos, vēl ilgi "Vecseviķu" istabaugšā glabājās uzskatāmības līdzekļi: mākslīgās sirdis, aknas un nieres.

Alus dzērāja sirds bija pietūkusi, veidota divas reizes lielāka par normālo, bet šņabotājiem tā bija maza, sažuvusi, sačervelējusies."

Kārlis bija pametis mācības lauksaimniecības skolā un ar plašu žestu piemājas tīrumā ierīkoja stādu audzētavu jeb kokskolu, ābeļu sēklaudžu atlasē nodarbinot arī mazāko brāli.

Kārlim plāni bija kā Napoleonam un viņš bija sacerējies saimniecību pārveidot par īstu paradīzes dārzu.

Tam bija vajadzīgi lieli līdzekļi. Tēvs pret aizņemšanos no bankas bija kategoriski pret, un Kārlis lepni devās pasaulē. Pabeidza lopkopības pārrauga kursus un braukāja pa Vidzemes sētām pienu svērdams, mērīdams un analizēdams. Braucienos līdzi bija gluži vai burvju mākslinieka kaste ar dažādiem instrumentiem.

Voldemāram īpaši patika piena tauku procentu noteicējs, kas rūca kā aeroplāns. Kad to sāka darbināt, drebēja grīda un logi.

Drīz vien Kārlis bija kļuvis par Madonas rajona lopu pārraudzības instruktoru, ar visu enerģiju cīnoties vispirms par Latvijas raibaļām un tad par brūnaļām. Šajā propagandas darbā viņam dzima gaiša doma – sekmīgai tirdzniecībai nepieciešams izdot sugas lopu biļetenu, kur drukātos gan sugas lopu pircēji, gan pārdevēji. Savu ideju Kārlis gribēja realizēt tikai savā vārdā, taču viņam vēl nebija 25 gadi un viņš nevarēja būt izdevuma galvenais redaktors. Kārlis ar visu dedzību un padevību metās pie tēva, arī Kārļa.

"Tajā laikā politiskiem izdevumiem, it sevišķi sarkanajiem "strādnieku – zemnieku", galvenie redaktori ar nodomu bija izraudzīti tādi, kas par labu samaksu labprātīgi atsēdēja piespriestos soda mēnešus par savu pretinieku nepatiesu apvainošanu un pastāvošās iekārtas graušanu. Izdevuma vadošās personas darbu turpināja, sameklējot jaunus atsēdētājus. Tēvs, visu to labi pārzinādams, nebija pierunājams.

Kad Kārlis svēti nosolījās, ka šajā biļetenā nebūs neviena vārda no politikas, tikai govslopu pirkšana, pārdošana un ciltsraksti, tēvs beidzot piekrita. Biļetenu drukāja, tā atbildīgais redaktors bija Kārlis Ruks, un neviens jau nezināja, ka juniors."

Drīz vien jaunais censonis pārdeva sev atdalīto zemi, iegūto naudu ieguldīja spiestuves labiekārtošanā un Madonā atvēra izdevniecību "Provinces prese" Tajā iespiestas 14 rajona avīzītes, sarīkojumu programmas, dziesmu lapiņas, uzsaukumi un pat grāmatas. Šajā laikā arī mazais brālis ģimnāzists iesaistīts darbā, par ko uzrakstījis savu pirmo literāro darbu "Sludinājuma vācēja piedzīvojumi".

Darbībai paplašinoties, Kārlis spiestuvi pārcēla uz Pļaviņām Daugavas krastā, vīnrūpnieka Upīša mājās. Blakus spiestuvei pagrabos gatavojās vīns pāri cilvēka augumam lielos traukos, bet nerimtīgā Kārļa darbīgais gars jau meklēja jaunus apvāršņus.

Turpmākie brīvvalsts gadi viņu aiztriec uz Rīgu. Kārlis (un viņa pēdās Voldemārs) kļūst par dievturi, iesaistās politikā, audzē un tirgo redīsus, tad uzsāk dāliju selekcionēšanu un drīz vien "Mājas viesis" par viņu raksta tā: "Pašlaik lielākais dāliju šķirņu skaits esot dārzkopim K. Rukam, kurš paraugdārzos iestādījis ap 2000 stādu no 540 šķirnēm."

Kārlis ir pret "sarkano mēri", taču kara laikā nokļūst gan Centrālcietumā, gan Salaspils nāves nometnē.

Kā dzīves paradokss ir 1949. gads, kad Kārli viņa Aspazijas bulvāra dzīvoklī pamodina brutāli kareivji un ielādē vagonā uz Austrumiem. No šī notikuma viņš maz atceras, jo kādreizējais atturības sludinātājs esot bijis stipri piedzēries.

Uz Sibīriju viņš izsūtīts brāļa Voldemāra vietā, kurš kā "Piebalgas budzis" bija paspējis sentēvu mājas pamest. Kad Kārlis no Jakutijas raksta, ka "pārtikas iegādei būtu vajadzīga bise", Voldemārs pa detaļām izjauc 12. kalibra divstobreni un pa porcijām aizsūta.

Pēc brāļa atgriešanās abu avantūrisms izpaužas selekcijā un paraugdārzos, kā arī fotografējot Latvijas kultūras mantojumu.

Par spīti 20. gadsimta spaidiem, abi brāļi saglabā Piebalgas zemnieku sīkstumu, optimismu un avantūras garu, to visu vēl cītīgi aprakstot – šķiet, ka mūzām piebaldzēni patīk.

"Visā savā nodzīvotā dzīvē brālis bija kā kūsājošs, enerģijas pilns, pastāvīgi putojošs vīna trauks. Viņa dotības un aicinājums bija vadīt, iet pa priekšu, būt pirmajam. Runāt, dominēt, likt pakļauties savai domai un uzskatiem," Voldemārs formulē Kārļa Ruka dzīves kopsaucēju.