Vai zini, ka Pēteris Pētersons režisējis arī Latvijai nozīmīgus sabiedriskus pasākumus?

Stāsta režisora Pētera Pētersona meita, tulkotāja,
Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrības direktore Kārina Pētersone

Vai zini, ka Runcis kā režisors veidojis ne tikai teātra izrādes, bet arī daudzus plaša mēroga sabiedriskus pasākumus, kas kļuvuši par nozīmīgiem pagriezienpunktiem Latvijas nesenajā vēsturē?

Pētera Pētersona daudzpusīgie talanti – tulkotājs, dramaturgs, režisors – ir iemesls, kāpēc viņu nereti pieaicināja kā autoru un arī režisoru liela mēroga uzvedumiem. Viens no tādiem bija koncerts par godu Andreja Upīša 70 gadu jubilejai Operā, kuram libretu veidoja un arī iestudēja Pētersons. Mūziku šim koncertam rakstīt viņš uzaicināja Imantu Kalniņu, ar kuru kopā jau bija radījis brīnišķīgo izrādi ar Imanta Ziedoņa dzeju “Motocikls”. Abi bija kopā strādājuši arī pie Pētersona dramatizētā Dostojevska “Idiota”, kur Imanta Kalniņa mūzika atstāja neaizmirstamu nospiedumu. 

Pateicoties Pētersonam, Upīša jubilejas svinībām kļuva nevis par vēl vienu ierindas pasākumu vai par nodevu laikam, bet gan palīdzēja radīt autonomu lieldarbu  - lielisko Imanta Kalniņa oratoriju ar Upīša tekstu “Rīta cēliens”, kurai Upīša dzeju un tekstus atlasīja un sakārtoja, faktiski dramatizēja, Pēteris Pētersons.

Kad sākās Atmoda, Pētersona talants noderēja vairāku tālaika nozīmīgu pasākumu organizēšanā. Tā 1988. gada jūnijā notikušais Folkloras festivāls “Baltica” tautas atmiņā palicis kā notikums, kurā Dainis Stalts pirmo reizi arēnā iznesa Latvijas karogu. Un visa festivāla norise toreiz Rīgā un Ogrē bija kā svaiga ūdens malks, kas cēla un vienoja cilvēkus ap folkloru.

Un šī saviļņojošā notikuma veidotājs bija Pēteris Pētersons.

Pirms Tautas Frontes dibināšanas kongresa 1988. gada 7. oktobrī, notika Tautas Frontes rīkota manifestācija, pēc kuras ļaudis devās uz Mežaparku. Tur Dziesmu svētku estrādē, ko pildīja kori, notika koncerts ar Atmodas līderu un valsts amatpersonu uzrunām, kas kā notikums spilgti iespiedies ļaužu atmiņā. Un lūk, šī koncerta režisors bija Pēteris Pētersons. Viņi kopā ar toreizējo Dabas muzeja direktoru Vili Krūmiņu un muzikologu Arnoldu Klotiņu bija izveidojuši repertuāru un runātāju sarakstu, kā arī rūpējās par koncerta norisi turpat uz skatuves tādā kā vadības grupā. Kā atceramies, emocijas toreiz sita ļoti augstu vilni. Sanākušie cilvēki kāri tvēra katru runātāju vārdu, bet dziesmas dziedāja līdzi. Man tēva papīros vēl ir saglabājusies lapiņa ar koncerta norisi ar visām viņa piezīmēm.

Vēl viens nozīmīgs mirklis Latvijas vēsturē, kam Pētersons pielicis savu roku, bija 1990. gada Vispārējie Dziesmu svētki, kur pirmo reizi pēc ilgiem gadiem repertuārā vairs nebija jādod nodevas dziesmām par Ļeņinu un padomju skaņdarbiem, turklāt šajos svētkos pirmo reizi plaši piedalījās trimdas kolektīvi. Pētersons bija Dziesmusvētku režisors, un atceros, cik brīnumaini toreiz ieskanējās trimdas koru iekustinātie zvaniņi. 

Runcim vienmēr piemitusi laba mēroga un telpas izjūta, spožs inscenētāja talants, taču šajos lielajos pasākumos viņš nevarēja atļauties tā vienkārši izsaukt aprautas komandas, kā bija pieradis darīt teātrī, kur kolēģi bija iemācījušies saprast viņu no pusvārda. Viņa reizēm ģeniālajām idejām bija nepieciešams sazemējums. Un šo lomu lielajos masu pasākumos kā asistents pildīja toreiz jaunais Konservatorijas Kultūras darbinieku kursa absolvents, tagad Smiļģa teātra muzeja direktors, profesors Jānis Siliņš.