Vai zini, ka padomju Latvijā trimdas grāmatas tika iznīcinātas?

Stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks un
Latvijas Universitātes profesors Viesturs Zanders

Mūsdienās, atražojot mērķtiecīgi radītus stereotipus, valda uzskats, ka 20. gadsimtā grāmatas visvairāk ir iznīcinātas nacistiskajā Vācijā. Tomēr padomju laika grāmatniecības un cenzūras izpēte ļauj secināt, ka daudz ilgāk un kvantitatīvi graujošāk, taču ne tik publiski tas notika Padomju Savienībā, arī padomju okupētajā Latvijā.

Jau 60. gadu sākumā latviešu trimdinieku Stokholmā izveidotā Latviešu Nacionālā fonda rīcībā nonāca padomju cenzūras institūcijas – Galvenās literatūras pārvaldes (GLP) sastādītais aizliegto grāmatu saraksts. Tas nepārprotami liecināja, par cik kaitīgiem padomju vara uzskatīja lielāko daļu no neatkarīgās Latvijas 20.–30. gadu izdevumiem. Savukārt tās grāmatas, kuras latviešu trimdas apgādi izdeva, sākot ar 40. gadu otro pusi Vācijā, Zviedrijā, ASV, Austrālijā un citās mītnes zemēs, okupētajā Latvijā bija pavisam svešas.

Padomju prese gan mēģināja radīt ilūziju par netraucētu trimdas publikāciju pieejamību Latvijā. Jo īpaši to centās panākt laikraksts “Dzimtenes Balss”, kura pamatuzdevums bija šķelt un dezinformēt latviešu trimdas sabiedrību.

Protams, bija reizes, kad trimdas latviešu grāmatu sūtījumi sasniedza savu adresātu vai arī uz Latviju atbraukušajiem trimdiniekiem izdevās dabūt cauri muitai trimdā izdotas grāmatas un preses izdevumus. Taču vairumā gadījumu tas beidzās ar iespieddarbu aizturēšanu, konfiskāciju un iznīcināšanu. Ir jāapzinās tas, ka padomju varas par kaitīgiem pasludināto izdevumu liktenis pārsvarā bija tieši tāds.

Latviešu trimdas izdevumi kopš 70. gadiem bija koncentrēti LPSR Zinātņu akadēmijas Fundamentālās bibliotēkas speciālajā fondā. Tomēr pilnvērtīga to izmantošana un atsauce uz tiem pat zinātniskās publikācijās bija ļoti ierobežota. Būtu pagalam naivi un vienkāršoti uzskatīt, ka padomju drošības iestāžu muitā aizturētie izdevumi visi kā viens tika nogādāti uz Fundamentālās bibliotēkas speciālo fondu un tur sagaidīja savu brīvlaišanu 80. gadu beigās, kad šādi speciālie fondi Latvijas lielākajās zinātniskajās bibliotēkās tika likvidēti.

Tas patiešām bija visai skandalozi, kad 70. gados trimdas presē parādījās ziņa, ka Rietumos ir nonācis GLP vadītājas Austras Lucēvičas parakstīts dokuments. Tajā fiksēts, tulkojot no oriģināla krievu valodā, ka ir iznīcināmi no pasta bandrolēm konfiscētie izdevumi: Edgara Dunsdorfa “Latvijas vēsture, 1710–1800”, Andreja Eglīša grāmata “Audiet mani karogā sarkanbalti sarkanā”, Bībele, kā arī vēl 16 vārdā nesaukti sīkdarbi.

Šis padomju cenzūras dokuments ļoti uzskatāmi parāda, kādas grāmatas okupācijas vara uzskatīja par nevēlamām. Ne tikai garīgo literatūru, bet arī Stokholmā dzīvojošā dzejnieka un Latviešu Nacionālā fonda vadītāja Andreja Eglīša dzejas krājumu, kuru Ņujorkā apgādā “Grāmatu draugs” bija publicējis Helmars Rudzītis. Arī Austrālijā dzīvojošā E. Dunsdorfa Latvijas 18. gadsimta vēsturei veltīto pētījumu, kuru bija publicējis apgāds “Daugava” Stokholmā.

Neilgi pirms trimdas presē parādījās informācija par padomju režīma kārtējo barbarisma izpausmi, Rietumos bija saņemts arī Rīgā iznākošais laikraksts “Cīņa”. Tajā grāmatzinātnieks Aleksejs Apīnis bija aprakstījis situāciju 1525. gada rudenī Vācijas ostas pilsētā Lībekā, kad katoliskās varas iestādes bija aizturējušas un vēlāk lēmušas iznīcināt nosūtīšanai uz Baltiju paredzētos, Mārtiņa Lutera piekritējiem domātos izdevumus latviešu un arī igauņu valodā. Tātad, nepārvarami šķēršļi bija gan pirmajiem latviski tipogrāfiski iespiestajiem tekstiem, gan brīvajā pasaulē izdotajām latviešu grāmatām 450 gadus vēlāk.

Padomju ierēdņu nolaidību mūsu tautieši prasmīgi izmantoja, reproducējot šo cenzūras dokumentu latviešu trimdas izdevumu stendā Frankfurtes grāmatu gadatirgū 1975. gada rudenī un tas lieliski parādīja, cik patiesībā ir vērts padomju kompartijas bonzas Brežņeva paraksts zem dažus mēnešus pirms tam Helsinkos parakstītā Eiropas drošības un sadarbības konferences noslēguma dokumenta.

E. Dunsdorfs tajā pašā rudenī Melburnā, saņemot PBLA KF godalgu par savu Rīgas muitā aizturēto grāmatu, teica: “Tas ir man pagodinājums, kuru neaizmirsīšu līdz mūža galam”.

Savukārt A. Lucēviča par sekmīgu darbu virscenzora postenī, 1980. gadā tika atalgota ar LPSR Nopelniem bagātās kultūras darbinieces goda nosaukumu.. Kas šodien vairs atceras šo padomju režīma uzticamās kalpones vārdu?

Laiki ir mainījušies un šobrīd ikvienam ir pieejami gan Andreja Eglīša Raksti, gan apgāda “Daugavas” izdotā Latvijas vēstures monogrāfiju sērija.

***

Attēls: Grāmatas, kas tika iznīcinātas Padomju Latvijā – Edgara Dunsdorfa “Latvijas vēsture, 1710–1800”, Andreja Eglīša “Audiet mani karogā sarkanbalti sarkanā” – kā arī LPSR Ministru padomes veidotie aizliegtās literatūras saraksti un Melburnā rakstu krējumā “Archīvs”(1980) publicēta liecība par grāmatu iznīcināšanu okupētajā Latvijā. Foto: Maija Treile