LSM ziņās: Vai zini, kur Ņujorkā pulcējās latviešu rakstnieku radošais grupējums «Elles ķēķis»?

Stāsta Rakstniecības un mūziaks muzeja izstāžu kuratore Katrīna Kūkoja

Elles ķēķis jeb Hell’s kitchen ir rajons Ņujorkā, netālu no Taimskvēra, kas bija īpaša pasaule ar veciem sešstāvu īres namiem, ar sīkiem veikaliņiem, ēdnīcām, tavernām, ar visdažādāko tautību jauniešiem, jūrniekiem, saulesbrāļiem. Turpat netālu bija osta ar zivju un ūdeņu smaržu. Tur 1950. gadu sākumā izveidojas latviešu dzejnieku kopa, to vidū bija dzejnieks Linards Tauns, Gunārs Saliņš, Rita Gāle, Mudīte Austriņa, pie viņiem viesojās gan Olafs Stumbrs, gan Dzintars Sodums, no Londonas pat Guntis Zariņš un daudzi citi.

Šī bija leģendām apvīta vieta. Parasti viņi pulcējās kādā no vietējiem krodziņiem, viens no tiem Colonial tavern tika iekristīts par Torņakalnu pēc pazīstamās Rīgas priekšpilsētas. Vēl viņi tikās mākslinieka Fridriha Milta pagrabiņā, bet visbiežāk Linarda Tauna dzīvoklī. Linards Tauns bija tā sauktais "vieninieks", tādēļ pie viņa varēja viesoties teju jebkurā diennakts laikā. Un neviens necēla ķildas. Viņa nams atradās 41. ielas un 10. avēnijas ielokā. Linarda Tauna dzīvokli draugi mēdza dēvēt arī par iebraucamo vietu, tas izklausās baisi, bet tā bija vieta, kur ikviens varēja atrast pajumti, gan rakstnieks, kas bija atbraucis no tālienes, gan kāda no Elles ķēķa mūzām, gan arī kāds nepazīstams svešinieks, jūrnieks vai iebraucējs. Visi viņi atrada Linardā Taunā brāli, it kā sen meklētu draugu.

Par Linarda Tauna dzīvokli klīst vairākas leģendas. Viena no tām vēsta par vannu, kuru viņš nav izmantojis, lai mazgātos, bet gan lai tajā kārtotu grāmatas. Reizēm viņš uzlicis pa virsu dēli, un tad tas ir kalpojis par galdu.

Vēl šajā dzīvoklī esot bijušas divas lāviņas, uz kurām varēja atlaisties gan ciemiņi, gan viņš pats. Tāpat nereti viņš uz krēsla nolika kādu mākslas albumu, no kura iedvesmodamies arī rakstījis dzeju.

Tad, kad dzīvoklī sapulcējās vairāk ļaužu un ballīte sāka skanēt augstos toņos, kaimiņi nebija laimīgi un sāka dauzīt pa sienām, griestiem un grīdām ar slotas kātiem. Tādās reizēs vienīgās "zāles" bija uzdziedāt Happy birthday, jo skaidrs, ka tad, kad svin dzimšanas dienu, tas ir piedodams.

Vēl viena lieta, kas saistās ar šo kopīgo domapmaiņu, ir "nakts opusiņi". Tas bija veids, kādā Linards Tauns ar saviem tuvākajiem apmainījās ar dzejoļiem. Visbiežāk tas, protams, bija dzejnieks Gunars Saliņš, bet savus nakts opusiņus viņš varēja piezvanīt un izstāstīt arī citiem. Un tā Dzidra Zeberiņa atceras: "Nezvana man vien. Citiem draugiem, draudzenēm arī nakts vidus dzejoļu skandējumi. Nedomāju, ka kāds būtu skaities. Linardā apvienojās bērna prieks un naivums ar eņģeļa nesavtību – neba viņš mūs modināja nakts vidū, lai lielītos ar jaunu sasniegumu. Mēs kopā godinājām mūzas jaunāko dāvanu." [1]

Savukārt Gunars Saliņš atceras, ka "visdrudžainākā mūsu saspēle ar Linardu izvērtās laikā, kad tapa mūsu pirmās grāmatas – man "Miglas krogs un citi dzejoļi" (1957), Linardam "Mūžīgais mākonis" (1958). Tikāmies vai sazvanījāmies jebkurā stundā, lai tikai nolasītu viens otram jaunāko dzejoli." [2]

---------------

[1] Dzidra Zeberiņa. Divreiz rakstīta grāmata // LARA'S Lapa (Latviešu Rakstnieku Apvienība), Nr. 43 (01.12.1991).

[2] Gunars Saliņš. Par Elles ķēķi – nekrologa vietā // LARA'S Lapa (Latviešu Rakstnieku Apvienība), Nr. 43 (01.12.1991).