Stāsta koku vilnas meistars Ritvars Točs.

Nātru audums ir viens no senākajiem un visvieglāk iegūstamajiem audumiem. Arī dainās pieminēti nātani audumi. Tie bija ļoti izturīgi un mīksti, piedevām, nātru audumi labi krāsojās visdažādākajos toņos.

Nātres ievāc arī janvārī, februārī un martā, bet vislabāk to darīt aprīlī un maijā. Tad pērnā nātre ir jau savu mūžu nodzīvojusi un nokaltusi, šķiedra ir nogatavojusies, palikusi sausa un balta. Šādas nātres savāc kūļos, ved mājās, saberž uz raupja dēļa, saspaida, izsukā un tā iegūst gatavu materiālu vērpšanai. Tas viss prasa piecas minūtes. Nātru kūļus, ja tiek savākti sausā laikā, var glabāt kaut simtu gadu, bet pārstrādāt, kad vien ir vēlme.

Tad, kad nātri saberž, pāri paliek tādi kā kauli, spaļi. Tos nemet ārā, bet izmanto telpu kvēpināšanai un gaļas žāvēšanai. Nātru spaļi smaržo kā kadiķi un attīra gaisu. Nātru vilnu vērpj tikai ar rokām, uz speciāla dēļa savirpinot pīnīti. Nātre ļoti labi noder veselībai. Piemēram, lai nesāpētu galva, nēsāja uz dēlīša pītu nātru pīnīti. Dainās teikts: „Trim kārtām nātri pinu savam zīļu vainagam.” Nātru vainadziņš regulē spiedienu, galva paliek dzidra un vairs nesāp.

Nātre ir vislabākā krāsu uzsūcēja. Ar otiņu iekrāso katru dzīparu, apžāvē, un tikai tad viņš parādās savā tonī. Dzīparu rakstīšana – tā ir krāsošana. Katru dzīparu izrakstot savā krāsā, sanāk ļoti skaistas jostas un pīnes.

Mūsu teritorijā vilnu var gatavot no trīsdesmit pieciem augiem un kokiem, bet dainās var atrast ziņas par divdesmit diviem.

Dainās parādīta mūsu senču ikdiena – kā dzīvoja, strādāja, vērpa, auda. Agrāk, kad cilvēki dzīvoja slīkšņās, nebija iespējams turēt aitas, tāpēc izmantoja koku vilnu. Stabilu otro vietu ieņēma kārklu audumi. Kārli, nātres, liepa un ozols tika izmantoti visbiežāk. Plaši izmantoja arī vītola audumus. Tie pieminēti arī hronikās. Pat no ābeles darināja deķus un kroņus. Tas viss smalki aprakstīts dainās.

Savukārt purvos izmantoja vilkukūlu. Tas ir viens no senākajiem audumiem. Vilkukūla aug ciņos un no tās sanāk skaisti brūni un ļoti, ļoti silti audumi. „Izbradāju purvus, mežus, kūlas cimdi rociņā.”. No kūlas taisīja tādus pašus cimdus kā no ozola. „Purva krekli mugurā, purva kroņi galviņā.” Mīkstuma ziņā purva kūla ieņēma trešo vietu. Arī tās audumi ir ļoti veselīgi.

Visgrūtāk uztaisīt audumu no egles un priežu skujām. Tas ir ķēpīgi, bet var. Dainās teikts: „Skuju deķis mugurā.” Gani, ejot ganos, sildījās ar skuju deķi. Praktiski šos audumus izmantoja visu mūžu. Viens kamzolis kalpoja visam mūžam. Reizi gadā upē to izmazgāja. Jau gadu vecam bērniņam mugurā vilka gobas kreklu, un to pēc tam nodeva nākošajam bērnam.

Agrāk mazu bērnu šūpuļus iekāra pīlādža vilnas striķos, lai pīlādzis no visām četrām pusēm viņu sargātu. Pīlādzi izmantoja tikai aizsardzībai.

Vairāk ar vilnas ieguvi un pīšanu nodarbojās vīrieši. Vaska drānas audumu prata nopīt jebkurš vīrietis. Viņi neizmantoja ne vārpstiņas, ne ratiņus, jo tādi vēl neeksistēja. Vērpšana notika tikai ar rokām, virpinot vilnu vienā virzienā no tapiņas līdz tapiņai, kamēr bija nopīts vajadzīgais garums. Pēc tam paņēma atbilstoša lieluma rāmi un taisīja audumu. Katrai lietai bija savs rāmis.