Stāsta filosofs un filosofijas žurnāla "Tvērums" galvenais redaktors Toms Babincevs

Patiesuma vērtība jeb iespējamība, ka konkrēts teikums ir vai nu patiess, vai nu aplams, dažos risinājumos ir cieši saistīta ar korespondences teoriju. Īsi izsakoties, ja mums ir dots teikums “Jānis ir pie galda”, tad tas ir patiess, ja Jānis ir apsēdies pie galda, bet tas ir aplams, ja Jānis ir aizgājis uz veikalu. Patiesuma vērtība šādā triviālā un samērā neproblemātiskā nozīmē piemīt apgalvojuma teikumiem, kuru mērķis ir aprakstīt pasaulē notiekošo, aprakstīt faktus vai modelēt iespējamas situācijas. Ar šāda veida izteikumiem savās propozicionālās loģikas sistēmās un tās pavadošajās nozīmes/jēgas teorijās strādā Gotlobs Frēge, Bērtrands Rasels, Ludvigs Vitgenšteins, Rūdolfs Karnaps un citi domātāji. Pirmkārt, šie teikumi nav daudznozīmīgi un, otrkārt, to jēga ir noteikta. Teikumā izmantotie nosaukumi atbilst priekšmetiem pasaulē, un zīmes teikumā tiek izmantotas korekti. Piemēram, ja aplūkojam tādu teikumu kā “Jānis ir nav”, tad varam iebilst, ka loģiskais operators “nav” ir iemānīts nepareizajā pozīcijā – īpašības vārda pozīcijā, tādēļ šis teikums ir bezjēdzīgs un kā tāds nav ne patiess, ne aplams. Citiem vārdiem, jēga ir nosacījums patiesuma vērtībai. Tikai sintaktiski pareizi izkārtots teikums var attēlot iespējamus lietu stāvokļus, piemēram, Jāņa atrašanos pie galda vai Jāņa aiziešanu uz veikalu. Šādā veidā Frēges, Rasela, Vitgenšteina, Karnapa un citu domātāju filosofiskajos pētījumos ievijas normatīva dimensija — lai valoda būtu jēgpilna, tai ir jābūt aprakstošai un teikumiem jābūt ar noteiktu jēgu. 

Vēlākā valodas filosofijas tradīcijā šo pieeju pašos pamatos sāk apšaubīt – tā sauktās ikdienas valodas filosofijas (ordinary language philosophy) pārstāvis Džons Langšovs Ostins, formulējot runas aktu teoriju (speech act theory), iebilst pret aprakstošai valodai piedēvēto jēgas prestižu.

Atlasot un izceļot aprakstošu valodu ir iespējams radīt loģikas sistēmas, taču nebūt nav iespējams aptvert un bez atlikuma izteikt to, kas ir valoda un kā tā funkcionē.

Drīzāk, pārlieku koncentrējoties uz valodas aprakstošo modu, viegli ieslīgt normatīvās, vienādojošās prasībās pret jebkāda veida sacījumiem. Ikdienas valodas filosofijā valoda netiek skatīta tikai kā apraksts — šo aspektu nekādā ziņā neuzsver par hierarhiski visbūtiskāko vai vienīgo jēgpilno.

Citiem vārdiem, Ostins vedina uz valodu noraudzīties, atsakoties no pieejas, kas visus izteikumus vērtē kā patiesus vai aplamus. Patiesuma vērtība ir spēkā attiecībā uz apgalvojumiem, turpretī izsaukums ''Nolādēts!'' vai jautājums ''Kas šodien par datumu?'' – tie neko nepretendē pateikt par pasauli — tie nav apgalvojumi jeb konstatējoši izteikumi. Ostins nošķir konstatīvus sacījumus un performatīvus sacījumus, kas savukārt vērtējami kā veiksmīgi vai neveiksmīgi (Ostins formulē “neveiksmju mācību”). Piemēram, ar jautājumu es tiecos tapt sadzirdēts un gūt atbildi, gūt kādu informāciju. Tā primāri ir komunikatīva darbība, kuras centrā ir valodiska saziņa, tās medijs ir valoda.

Teikumu nodēvējot par performatīvu, tiek norādīts, ka šā sacījuma izteikšana ir vienlaikus darbības izdarīšana.

Atkarībā no tā, vai iecerētā darbība izdodas vai neizdodas, sacījums ir vērtējams kā veiksmīgs vai neveiksmīgs. Šo pieeju Ostins sistematizē, runājot par nosacījumiem jeb kārtulām, kam ir jāpiepildās, lai performatīvu vērtētu kā veiksmīgu jeb lai ar sacījumu panāku iecerēto efektu. Piemēram, lai jautājums būtu veiksmīgs ir jāizpilda divi nosacījumi: (1) es to uzdodu kādam, kas to pieņem un sadzird un (2) es saņemu atbildi. Ja pilnā nopietnībā uzdodu jautājumu tukšam gaisam, mans mēģinājums veikt darbību ir bijis neveiksmīgs, performatīvs ir izgāzies. Ja tiesas prāvā, būdams žūrijas loceklis, nevietā jautāju apsūdzētajam “Vai atzīstat savu vainu, ko?”, tad, minu, mani visdrīzāk izraidīs no zāles, nevis uztvers par saprātīgu un godīgu procesa dalībnieku, ko pagodināt ar atbildi. 

Noslēgšu, nedaudz pārfrāzējot vienu Ostina piemēru. Ne es, ne mācītājs, ne dzimtsarakstu nodaļas darbinieki nekad nevarētu veiksmīgi izteikt sacījumu “Pasludinu Jūs par vīru un sievu!”, ja tas adresēts pingvīniem.