Stāsta bitenieks Uģis Mālnieks

Par medu ir daudz dažādu mītu un stereotipu. Tostarp – kas tad ir labs vai slikts medus un kā tad atšķirt, kas ir kas? Īsā atbilde būs – nekā! Jo, vienkārši izsakoties, nav slikto vai labo bišu, labāku vai sliktāku ziedu.

Proti, nektāru medū pārstrādā bites, ne jau cilvēks, un tam var būt dažāda krāsu un garšu gamma, kā arī konsistence. Līdz ar to citkārt mūsu aizdomas jeb jautājums – vai tikai šis ir īsts un labs medus – slēpjas mūsu prātos jeb nezināšanā un aizspriedumos.

Tautā bieži mēdz teikt – sacukurojies medus, un tad nu veidojas dažādi mīti un greizības. Proti, daži saka, ja medus ilgi paliek šķidrs jeb necukurojas, tad tas nevar būt labs jeb tā lieta nav īsti "tīra". Savukārt citi ar aizdomām raugās uz tādu medu, kas sacietē pāris nedēļu laikā, un domā – vai tik tā medus tapšanas procesā nav bijis izmantos arī cukurs?

Bet medus nevis cukurojas, bet gan kristalizējas. Un šis process ir atkarīgs no tā, kā savā starpā medū sadzīvo glikoze un fruktoze. Glikoze veido kristālus, savukārt fruktoze - nē, un tad nu kristalizēšanās ātrums ir atkarīgs no procentuālajām attiecībām abu starpā.

Piemēram, pavasara medus, kurā dominē no augļu kokiem ievākts nektārs var nekristalizēties pat astoņu mēnešu garumā! Savukārt rapša medus ciets kā akmens kļūst dažu nedēļu laikā. Un tad nu aiz neziņas var rasties aizdomas, ka ar šo medu kaut kas varbūt nav lāga.

It īpaši, ja pirms vai pēc tam nācies ēst pūpolu vai āboliņa medu, kas arīdzan diezgan ātri kristalizējas un ir tikpat balts, taču ar krēmveidīgāku un patīkamāku konsistenci. Un tad nu cilvēkam neviļus var rasties priekštats, ka viena vai otra medus zorte ir labāka vai "īstāka".

Ir daudz dažādu sentēvu metožu, kā var pārliecināties par medus tīrību. Proti, vai tas nav jaukts kopā ar cukura sīrupu, iebiezināts ar kartupeļu cieti un noslēgumā "uzfrišināts" ar etiķi - nu, kā jau medum pienākas, lai tas mazliet kožas kaklā.

Nedomāju, ka šobrīd šīs metodes ir aktuālas un vajadzētu būt kādam iemeslam tās pielietot. Proti, ja vien jūs iegādājaties medu no biškopja vai tirdzniecības vietās, kur ir attiecīgā biškopja produkcija, tad nevajadzētu bažīties, ka jums tiks ieskapēts viltojums. Profesionāliem biškopjiem viņu arods tomēr ir aicinājums un gan bites, gan pircējs ir svēta lieta.

Citviet pasaulē, kur biškopji jeb tiešās tirdzniecības pieejamība nav tik vienkārša un ātra kā pie mums, gan ir iespējas iegrābties sliktā jeb neīstā medū. Proti, medus ir viens no viltotākajiem pārtikas produktiem pasaulē un globālajā tirgū apgrozās milzīgas naudas summas.

Līdz ar to medus viltojumu ražošanā šobrīd jau tiek pielietotas tik modernas un zinātniskas tehnoloģijas, ka ne ar sentēvu metodēm, ne vienkāršām jeb klasiskām laboratorijā veiktajām analīzēm jūs nevarēsiet noteikt – kas šo medu ir ražojušas: daba un bites vai viltnieki!

Bet paldies Dievam, ka mūsu Latvija ir maza valsts, lai nebūtu problēmu medu iegādāties tiešajā tirdzniecībā un nebūtu jādomā, ka varam nopirkt kaķi jeb pārfrāzējot – "medu maisā".