Vai zini, kā mūzikas kritiķus un arī klausītājus savulaik izjokojis Jāzeps Mediņš?

Stāsta muzikoloģe Ināra Jakubone

Tas notika 1929. gadā, kad visu Eiropu bija pārpludinājis modernisma megavilnis, protams, atbalsojoties arī Latvijā, jo īpaši jaunāka gadagājuma autoru prātos un mūzikā.

Šoreiz laikmeta noskaņas uzburšanai citēšu Marģera Zariņa "Optimistiskās dzīves enciklopēdijas" fragmentu. Zariņam tobrīd ir gadi deviņpadsmit, viņš nule uzsācis mācības Konservatorijā, un atceroties to, cik daudz jaunu muzikālu iespaidu tolaik bijis un cik radikāli dažubrīd mainījusies gaume, viņš raksta: "Taisni smieklīgi atcerēties: pēc iepazīšanās ar modernistu skaņdarbiem (Šēnberga — Pierrota Lunaire, Rieti — mūziku koka pūšamiem, Kšeneka — Džoniju, Honegera — Pacifiku) sūtīju pie velna naivos klasiķus, sastāvējušos romantiķus un sarunās centos izcelties ar akadēmisma nievāšanu. Mēs taču bijām jaunie! Man vēl slapjš aiz ausīm, bet tas deva tiesību būt īpaši agresīvam, jo biju visjaunākais no jaunajiem. Nost! Lai dzīvo! Ir taču laikam pierādīts, ka — jo cilvēks dumjāks un obskurantāks, jo pretenciozāks. Bija jaunkundzes, kas nemācēja neko no Bēthovena partitūrām uz klavierēm nospēlēt, vienkāršu melodiju no lapas nosolfedžēt, bet gudri runāja par "moderno mākslu"". Tā Marģeris Zariņš.

Tomēr mūsu stāsta varonis ir Jāzeps Mediņš, tādēļ atgriežamies pie viņa. Jaunības trakulības 1929. gadā Mediņam nevarētu pārmest neviens pats, kaut vai tā iemesla dēļ, ka komponistam tobrīd ir jau 52 gadi. Vēl vairāk — mūzikas kritiķi gan divdesmitajos, gan trīsdesmitajos gados ir vienisprātis: Jāzepa Mediņa muzikālā estētika nepiederot gluži šodienai.

Tomēr kad 1929. gada aprīļa pašās beigās notiek Jāzepa Mediņa skaņdarbu koncerts, Jānis Zālītis "Jaunākajās ziņās" raksta: "Mediņa psihē ir norisinājies jauns augšanas un pārveidošanās process. Viņš kļuvis laikmetīgāks, piegājis tuvu, tuvu tagadnes mūzikas vadošām problēmām, sadraudzējies ar moderno tehniku, īpaši moderno harmoniju. Šai ziņā Mediņš spēris lielu soli uz priekšu."

Žurnālā "Domas" Zālītim piebalso Valdis Grēviņš, par jaunajām Mediņa dziesmām rakstot: "Te viņš uzrādīja ne tikai savas dziļās erudīcijas klasiskos pamatus, bet arī deva savu tiesu modernai kompozīcijai, pierādīdams stila meklējumu rosīgo garu."

Arī Jānis Cīrulis avīzē "Latvis" norāda: "Jāzeps Mediņš "dziļi jo dziļi pieskaras muzikālās domāšanas jaunākām atziņām."

Cīrulis piemin to, ka tieši 1926. gadā, kad tapušas koncertā pirmatskaņotās dziesmas, Jāzeps Mediņš saslimis ar nervu kaiti, kas visus šos gadus nav ļāvusi viņam nodoties darbam. Un izsaka cerību, ka valsts un sabiedrība komponistu šai grūtā brīdī neaizmirsīšot.

Pāris gadu vēlāk seko visai zīmīgs pavērsiens, un par to ir gādājuši trīsdesmitajos gados izdotās "Mūzikas vēstures" iespaidīgā folianta autori. Runājot par Jāzepu Mediņu, te melns uz balta rakstīts – kaut kraso modernistu mūziku Mediņš necienot, tomēr modernistu tehniskie paņēmieni viņam labi pazīstami:

"Kad līdz komponista ausīm kādreiz nonāk kāds sabiedrībā izteikts spriedums par viņa mūzikas it kā vecmodīgumu, viņš bez pūlēm uzraksta virkni solo dziesmu modernā garā un pēc to atskaņojuma kādas dziedātājas koncertā liek brīnīties kritikai par komponista pēkšņu pagriezienu uz modernisma pusi. “Lai parādītu, ka nav nemaz grūti komponēt tā, kā komponē modernisti," smaidīdams saka autors. Bet komponista sirds tur nav iekšā: tas tikai veikls eksperiments ar krietnu dozu ironijas pret viegliem spriedelējumiem."

Diezgan zīmīgi, ka dziesmu pirmatskaņojuma reizē 1929. gadā par tamlīdzīgiem "tikai veikliem eksperimentiem" kritiķi nebūt nerunāja, bet Mediņa meklējumus visā nopietnībā uztvēra kā jaunas, modernākas stilistikas meklējumus un atradumus.

Kāda ir šī stāsta morāle? Jāzeps Mediņš kā vidējās vai pat vecākās paaudzes pārstāvis pret modernistiskajiem meklējumiem izvēlas ironiski distancējošu pozīciju, un modernisma virzienā, kā izrādās, sper tikai nevainīgu sāņsoli.

Bet tas nebūt neliedz jaunākās paaudzes komponistiem iet citus ceļus, un jau divdesmito gadu vidū ļauties laikmetīgajām vēsmām dedzīgi un visā nopietnībā. Teju ar manifestācijas spēku to apliecināja 1926. gada 17. oktobrī Latvijas konservatorijas zālē notikušais Marisa Vētras "Latvju modernistu vakars", kurā skanēja tik tikko vēl Konservatorijā studējušo Lūcijas Garūtas, Jēkaba Poruka un Jāņa Kalniņa mūzika, kā arī Jāņa Zālīša dziesmas.