LSM ziņās: Vai zini, ka slavenais vijoļmeistars Nikolajs Dreika savām vijolēm deva sieviešu vārdus?

Stāsta muzikoloģe, Rakstniecības un Mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune.

Vai zini, ka pēdējos mūža gados vijoļmeistars Nikolajs Dreika (1904-1998) savas vijoles vairs nav numurējis, bet devis tām pazīstamu sieviešu vārdus?

Nikolajs Dreika ir viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta latviešu vijoļbūves meistariem. Skaņu pasaule viņam bijusi tuva jau no bērnības, kad viņš apguvis cītaras un vijoles spēli un visai veikli muzicējis ballēs, kāzās un citās svinībās.

Sapnis par koncertējoša vijolnieka karjeru gan nav piepildījies, jo reiz slēpojot viņš nelaimīgi kritis un salauzis kreiso roku. Tomēr vijolei Nikolajs Dreika palicis uzticīgs visu mūžu.

26 gadu vecumā, strādājot par mācekli pie vijoļmeistara Jāņa Barabančika, jauneklis atklājis šī amata vilinājumu un jau pēc četriem gadiem patstāvīgi uzbūvējis savu pirmo vijoli.

Drīz vien Nikolajs Dreika atvēris savu vijoļdarbnīcu Aleksandra Čaka ielā, bet padomju laikā tā nacionalizēta. No 1946. līdz 1964. gadam viņš bijis vijoļmeistars Latvijas Valsts Filharmonijā, bet pēc aiziešanas pensijā strādājis savā dzīvoklī Ģertrūdes ielā, kur izveidojis nelielu darbnīcu.

Meistars daudz nodarbojies gan ar instrumentu un lociņu remontu, gan restaurāciju, un savā raženajā mūžā uzbūvējis vairāk nekā 150 vijoles. Katra no tām ir īpaša un atšķiras gan ar skanējuma nokrāsu, gan koksnes ornamentu un lakojumu.

Dreika daudz pētījis vāku izliekuma ietekmi uz skanējumu un eksperimentējis ar to skaņošanu. Neatlaidīgā darbā viņš izstrādājis savu vijoles modeli, kas tuvāks vācu vijoļbūves skolas tradīcijām.

Meistars teicis, ka "vijole jāizauklē siltās rokās kā bērns, tad koka dvēsele sāk dziedāt".

Vijole bijusi visa viņa dzīve, katru reizi no jauna viņš pārdzīvojis tās tapšanas vai atjaunošanās brīnumu. Meistaram bijusi ļoti romantiska dvēsele, viņš mīlējis ceļot, aizrāvies ar fotografēšanu un dzeju un arī pats sacerējis kuplejas.

Mūža otrajā pusē N. Dreika savas vijoles vairs nav numurējis, bet devis to būtībai un raksturam atbilstošus vārdus: "Vija", "Venēra" , "Glorija". Dažreiz nosaukumu priekšā pateikusi jau pati vijole, kā piemēram, vijole "Sirsniņa" ar sidrabainu skaņu. Tās koka šķiedras zīmējums uz apakšējā vāka veidojis sirds formu.

Meitai Astrīdai Tabūnei meistars veltījis vijoli "Astrīda". Grāmatā "Bet vijole skanēs mūžam" viņa rakstījusi: "Jutu tēva dvēseli, to lielo mīlestību, ar kādu viņš aplūko katru savu vijoli, savu gara bērnu, kuru veidojis, izjūtot radīšanas prieku." Par viņas vārdā nosaukto vijoli Astrīda Tabūne teikusi, ka tā bijusi tembrāli bagāta un skanējusi kā ērģeles.

Vijole "Marita" savukārt tapusi kā skanoša kāzu dāvana mazmeitai. To viņas lielajā dienā pirmo reizi ieskandinājis vijolnieks Eduards Bulavinovs (Vaholders) un visi klātesošie apbrīnojuši tās gaišo un dzidro skaņu. Sava tēva brāļa mazmazmeitai, dzejniecei un rakstniecei Dagnijai Dreikai meistars veltījis savu pēdējo, 1986. gadā būvēto vijoli "Dagnija". Tā nonākusi Rakstniecības un mūzikas muzeja mūzikas instrumentu kolekcijā

Pārējās Nikolaja Dreikas būvētās vijoles ir aizgājušas tautās un turpina savu skanīgo dzīvi ne tikai Latvijā, bet arī ārpus dzimtenes robežām līdz pat Japānai.