Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja izstāžu kuratore Katrīna Kūkoja

Ja mēs gribam iepazīt Linarda Tauna dzejas iedvesmotājus, tad tas ir detektīva cienīgs darbs. Jo vairāk es pati lasu Linarda Tauna dzeju, jo vairāk šķiet, ka caur viņa dzeju dzirdu desmitiem pasaules autoru balsis.

Pirmie pavedieni rodami intervijās ar Linardu Taunu un viņa draugu atmiņās. Pirmkārt, lielākais iedvesmotājs, ko arī atzīst pats Linards Tauns, ir Ņujorkas pilsēta ar nemitīgo ielu kņadu, ar neona gaismām, kā arī ar visu kultūras dzīvi, ko tā piedāvā pagājušā gadsimta 50. un 60. gados. Tie ir hepeningi, laikmetīgā māksla, pasaules klases dzejnieki, uz kuru vakariem dodas gan Linards Tauns, gan Gunars Saliņš.

Ja mēs lasām atmiņas par Linardu Taunu, tajās nenoliedzami figurē trīs lielie viņa iedvesmotāji – franču dzejnieks Šarls Bodlērs (Charles Pierre Baudelaire, 1821-1867), poļu izcelsmes franču dzejnieks Gijoms Apolinērs (Guillaume Apollinaire, 1880-1918) un velsietis Dilans Tomass (Dylan Thomas, 1914-1953).

Ar Šarlu Bodlēru ir pavisam īpašs stāts, no viņa Linards Tauns aizgūst mākoņa tēlu. Dzejolis "Svešinieks", kas tulkots arī latviešu valodā, saka tā: "Es mīlu mākoņus – tos mākoņus, kas aiziet! … lūk, tur… lūk, tur… šos brīnišķos mākoņus!"

Linardam Taunam mākoņi pārvēršas, iegūst visneparastākās krāsas – tie ir dzelteni, zaļi, dzīves un enerģijas pilni. Viņa mākoņi ir kā klošāri, minezingeri, pašpuikas. Jau pilnīgi citā dimensijā mākoņi turpina savu ceļu Ņujorkā.

Otrs lielais iedvesmotājs Linardam Taunam ir Gijoms Apolinērs, un viņiem ir viens kopīgs motīvs  – gājiens. Pilsēta, kas ir nemitīgā kustībā, kas iet garām kā parāde. Dzeja ir dinamiska un pārsteigumiem pilna, un lasītājs nekad nezinās, kas notiks aiz nākamā pagrieziena, aiz nākamā ielas stūra.

Savukārt Velsietis Dilans Tomass faktiski ir Linarda Tauna dvēseles brālis, jo abi nodzīvojuši ļoti īsu mūžu, bet atstājuši spilgtas pēdas savā dzejā.

Interesantākais ir tas, ka Dilans Tomass viesojies Ņujorkā tieši tajā pašā laikā, kad tur nupat ieradies arī Linards Tauns. Viņiem kopīgais motīvs, ko savās atmiņās atzīst arī Gunars Saliņš, ir "pienbaltās dienās". Dilanam Tomasam gan tās ir jēru baltās dienas jeb "lamb white days".

Nenoliedzami viens no lielākajiem Linarda Tauna iedvesmotājiem ir māksla. Viņa lielākais elks mākslas pasaulē ir nīderlandiešu gleznotājs Vinsents van Gogs (Vincent Willem van Gogh, 1853-1890). Jāsaka arī, ka abiem bijis gana trauksmains mūžs, un tas noteikti viņus vieno. Spilgts piemērs ir šis citāts no dzejoļa "Gājiens ar saulespuķēm", kas arī ļoti labi raksturo Tauna dzeju: "Tad saturēdams krāsas pats sevī, es gleznoju kluso dabu." Linarda Tauna dzeja patiešām ir kā tāda sajūtu glezna.

Un, visbeidzot, viens no mūsu pašmāju autoriem – Aleksandrs Čaks. Interesanti, ka Linarda Tauna dzejā atrodam teju parafrāzi par Čaka dzejoli "Beidzamais tramvajs". Linardam Taunam šis tramvajs ir kā atgriešanās Rīgā laika mašīnā, kurā viņš var iztraukties cauri no Ņujorkas līdz savai dzimtajai pilsētai. Tad viņš raksta: "Es braucu ar tramvaju itin kā pieņemtu namu dvēseļu parādi."