Stāsta Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un ekspozīciju nodaļas galvenais speciālists Edgars Ceske

  2021. gada 27. oktobrī aprit 156 gadi, kopš dzimis latviešu izglītības un sabiedriskais darbinieks, ārsts un zinātnieks, siguldietis Kārlis Kasparsons. Viņš pasaulē nāca 1865. gada 14. oktobrī pēc vecā stila  Siguldas pagasta  “Vēja krogā” lauksaimnieka un krodzinieka Mārtiņa Kasparsona un viņa sievas Annas ģimenē. “Kad 1865. gadā ieraudzīju pasaules gaismu”, tā Kasparsons vēlāk rakstīja savās atmiņās, “bija jau atausis nacionālās atmodas rīts. Pusaudzis būdams, dzirdēju tēvu stāstām, ar kādu sajūsmu viņi toreiz lasījuši “Pēterburgas Avīzes” un “Dundurus” [satīrisks almanahs, nomainīja “Pēterburgas Avīžu” satīrisko pielikumu “Zobugals” – aut.]. Ar tādu pašu sajūsmu viņa dēls vēlāk savos ģimnāzista gados lasa Ata Kronvalda “Nationale Bestrebungen” (“Nacionālos centienus”), vāc vietvārdus un kādā “ziedoņa rītā” no Rīgas kopā ar draugu dodas apskatīt “nacionālā likteņa simbolu” – Staburagu.

      Pavērsiens K. Kasparsona pasaules uzskatā sākās ar studijām Tērbatas universitātē, kuras viņš uzsāka 1887. gadā – sākumā Teoloģijas fakultātē, no kuras pēc gada pārgāja uz Filoloģijas fakultātes Seno valodu nodaļu, ko pabeidza 1892. gadā. Pēc tam viņš iestājās Dabas zinību fakultātē, specializēdamies botānikā, bet 1900. gadā pārgāja uz Medicīnas fakultāti.

     1888. gadā K. Kasparsons kopā ar domubiedriem nodibināja Literāri zinātnisko latviešu studentu biedrību, kurai vēlāk pievienojas Aleksandrs Dauge, Pēteris  Pīpkalējs, dzejnieks Eduards Veidenbaums un citi. Biedrība, kura ikdienā bija vairāk pazīstama ar Pīpkalonijas vārdu,  sapulcējās reizi nedēļā – sestdienu vakaros. Katrreiz kādam no tās biedriem bija jāsagatavo referāts. Biedrība izdeva savu rakstu krājumu “Pūrs”. Vairākus rakstus, tajā skaitā arī “Siguldas māju vārdi” un “Mūsu senču dvēseles” Kasparsons parakstīja ar pseidonīmu “K. Siguldietis”. Viņš rakstījis arī laikrakstam “Dienas Lapa”, žurnāliem “Austrums”, “Izglītība”, “Psiholoģiski pētījumi” u. c., piedalījies  pirmās latviešu Konversācijas vārdnīcas izveidē, kurā nodēvēts par enciklopēdiski izglītotu cilvēku, “latviešu zinību vīru un zinātnisku rakstnieku”. Bez tam studiju laikā Kasparsons izstrādāja darbu par vienu no Baltijas purvu formācijām, iegūdams zelta medaļu.

     1890. gadu sākumā K. Kasparsona uzskatos notiek nozīmīgs lūzums – viņš pieslēdzas Jaunās strāvas, resp. marksisma un ateisma idejām. Viens no latviešu sociāldemokrātu vadītājiem Fēlikss Cielēns savā laikā pat nosaucis K. Kasparsonu par “latviešu marksisma ideoloģisko tēvu”. Lai arī šādā apzīmējumā varbūt ir zināma pārspīlējuma deva, tomēr nevar noliegt, ka marksisma filosofija, sevišķi tās vēsturiskā materiālisma puse, jaunībā K. Kasparsonu ļoti aizrāvusi. Par “dedzīgu jaunstrāvnieku” un “marksistiskā dialektikas popularizētāju” K. Kasparsonu nosaucis arī akadēmiķis Jānis Stradiņš. 

     1897. gadā par saistību ar Jauno strāvu K. Kasparsons kopā ar domubiedriem tika arestēts. Viņam piesprieda divas nedēļas ieslodzījuma universitātes karcerī.

      1902. gadā K. Kasparsons pārcēlās uz Rīgu un praktizēja kā ārsts, bez tam kā valdes loceklis darbodamies dažādās biedrībās – kā Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krājaizdevu kasē u. c., bet  Pirmā pasaules kara laikā strādāja latviešu strēlnieku lazaretē.

      Pēc Februāra/Marta revolūcijas, Pagaidu valdības laikā (1917. gada augustā) notikušajās  Rīgas domes vēlēšanās viņš tika ievēlēts pilsētas domē (no Radikāldemokrātu partijas). Šķiet, ka tieši šajā laikā notika K. Kasparsona galīga novēršanās no marksisma kosmopolītisma un atgriešanās pie agrās jaunības, tautas atmodas laikmeta ideāliem. Ilūziju sabrukumu vēlāk  pastiprina arī pieredzētā un personiski pārdzīvotā lielinieku darbības prakse 1917. – 1919. gadā. Tāpat kā jaunībā gadījumā ar studentu korporācijām, arī marksismā   viņš jutās  “deziluzionēts”.

      No Latvijas Republikas  nodibināšanās un līdz 1920. gadu vidum K. Kasparsonam bija redzama loma valsts  politiskajā dzīvē. Viņš tika ievēlēts Latvijas Tautas Padomē un kļuva par pirmo Latvijas izglītības ministru Kārļa Ulmaņa valdībā. Šajā laikā viņš jau  bija  pieslējies Arveda Berga vadītajai Bezpartejiskajai grupai (vēlākie nosaukumi “Bezpartejiskā nacionālā apvienība” un “Bezpartejiskais nacionālais centrs”).     

     Pēc lielinieku iebrukuma Latvijā 1918. gada decembrī un Pētera Stučkas valdības nākšanas pie varas K. Kasparsonu arestēja un nogādāja Valmieras cietumā. Viņam draudēja lielas briesmas. Par šīm traģiskajām dienām stāsta vēlākā Talsu ķirurga un slimnīcas direktora Voldemāra Ruģēna (1895 – 1983) atmiņas. “[Valmierā] tikko bija ienākuši sarkanie. Mēs slimnīcā dzērām kafiju, kad pēkšņi ieskrēja kāds milicis un teica, lai steidzīgi  ejot uz cietumu, kur kāds cilvēks izdarījis pašnāvību. Es paņēmu pārsienamos materiālus un pārējo, kas tādā brīdi nepieciešams un aizsteidzos. Ieradies cietumā, kādā kamerā uz grīdas ieraudzīju vīru lepnā kažokā, kurš ar nazi bija pārgriezis sev vēnas. Apturēju asiņošanu un veicu pārsiešanu.

    Atguvies šis cilvēks man teica: “Tagad man vairs nav ko slēpt, esmu Latvijas izglītības ministrs. Kārlis Ulmanis mani komandēja uz Rēveli [tagad  Tallina – aut.] Kad ar pajūgu braucu atpakaļ, Vidzemes jūrmalā kāds no maniem bijušajiem slimniekiem mani atpazina un nodeva. Pēc tam mani aizveda uz Valmieras cietumu”. Šis vīrs bija ārsts Kārlis Kasparsons.

     Aizvedu viņu uz slimnīcu. Pirmās dienās viņam klāt stāvēja sardze. Kādu nedēļu vēlāk mani izsauca ārā – no Rīgas bija ieradies kāds cilvēks karavīra mundierī. Tas iepazīstināja ar sevi – Kārlis Pētersons, kara komisārs. Viņam esot uzdots aizvest uz Rīgu ārstu Kārli Kasparsonu. Iegāju pie Kasparsona un pateicu, ka pie viņa atbraukuši. Kasparsons atstāja sievai zīmīti, ka mirstot ne kā gļēvulis. Atdeva arī pulksteni un gredzenu. Vēlāk viņu satiku Rīgā uz ielas un biju izbrīnījies, ka viņš dzīvs. Kasparsons paskaidroja, ka pēc 1905. gada abi ar Pēteri Stučku bijuši marksisti un kopīgi bēguši. Kaut kur pie Baltezera cietuši avārijā un tikko palikuši dzīvi. Stučka, uzzinājis, ka Kasparsons arestēts, pēc viņa aizsūtījis Pētersonu. Kasparsonam bijis jāparaksta dokuments, ka nenodarbosies ar politiku, pēc tam viņš varēja būt brīvs.”

     Pēc Latvijas Pagaidu valdības darbības atjaunošanas K. Kasparsons tomēr bezbailīgi turpināja pildīt tos pienākumus, ko viņam bija uzticējusi Tautas Padome. Viņš bija izglītības ministrs arī divās turpmākajās Latvijas valdībās (līdz 1920. gada jūnijam),  Satversmes sapulces un I saeimas deputāts, kā arī Lāčplēša Kara ordeņa un Kultūras fonda domes loceklis. Kā izglītības ministrs viņš lika pamatus Latvijas Augstskolai (vēlākajai Latvijas Universitātei), Latvijas Konservatorijai (tagadējai Latvijas Mūzikas akadēmija), parakstīja rīkojumu par Valsts Muzeja (tagad Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja), Valsts bibliotēkas (tagad Latvijas Nacionālās bibliotēkas) u. c. dibināšanu. Atklājot Latvijas Augstskolu, Dr. K. Kasparsons savā runā teica: “Mēs stāvam uz zemes, kas nes Latvijas vārdu un viņas vēsturi. Bija laiks, un vēl nesen tas bija, kad par to domāt, kas tagad ir, bija sapnis; kad teica: “tad tas nāks šai zemē, kad akmens stāvēs uz ūdens un spalva grims dibenā. Un tomēr – tas ir nācis, tas ir noticis”.

     Vienlaicīgi K. Kasparsons turpināja darboties arī Rīgas pilsētas domē, no 1925. līdz 1929. gadam viņš bija Latvijas Sarkanā Krusta priekšnieks,  “Latvijas Ārstu Žurnāla” redaktors.

     Paralēli ārkārtīgi izvērstajai sabiedriskajai darbībai K. Kasparsons turpināja savu ārsta privātpraksi, kā arī zinātnisko darbību. Viņa zinātniskās intereses bija gandrīz vai universālas. Viņš izstrādāja publikācijas ne tikai bioloģijā un psiholoģijā, bet arī tādās nozarēs, kam ar medicīnu varētu likties, būtu visai attāls sakars – piemēram, valodniecībā, mitoloģijā utt. Viņa darbs par līdz šim maz pētīto, seno ilīriešu tautu un tās valodas paralēlēm ar baltiem ieguvis starptautisku ievērību. Īpaši augsti tiek vērtēts K. Kasparsona ieguldījums latviešu medicīniskās terminoloģijas izveidē. Kasparsons bijis gan Latvijas, gan Upsalas universitātes Goda doktors.

     1944. gadā  sirmais zinātnieks devās bēgļu gaitās. Viņš miris 1962. gada 21. janvāri 96 gadu vecumā Tīstades nometnē Kopenhāgenā. Tā paša gada 2. februāra numurā “Londonas Avīze” nekrologā rakstīja: “Kasparsona jaunība iekrita tajā laikā, kad latviešu tautā bija milzīgas zināšanu slāpes, bet ļoti maz labi sagatavotu  zinātņu darbinieku. Laikmets un tautas vajadzības prasīja apbruņoties ar enciklopēdiskām zināšanām, un tādas Kasparsons pārpilnām savācis savā darbīgajā dzīves gaitā, iedams tālāk pa mūsu pirmo enciklopēdistu – tautas atmodas darbinieku iesākto ceļu.”