Vai zini, ka Latvijas Radio skaņu režisoram jābūt arī labam psihologam?

Stāsta Latvijas Radio bijušais skaņu režisors Vilnis Kundrāts

Lai veiktu ierakstu, vispirms ir jāuzstāda aparatūra – jānovieto mikrofoni, vadi jāsaslēdz ar pultīm un jāiestata pamata režīmā, jānokalibrē ieraksta nesējs – vai tā būtu magnētiskā lente vai datu kasete. Tas prasa laiku, reizēm pat pāris stundas. Ja notiek gatavošanās milzīgam ierakstam, tas prasa varbūt četras stundas.

Un, lai minētais process noritētu raiti, radio to veica un arī tagad veic skaņu inženieri. Viņi, starp citu, atbild arī par tehnikas stāvokli, tas ir, lai uzstādītā tehnika būtu kārtībā, labi strādātu, lai bojājumi būtu novērsti jau līdz ieraksta sākumam. Tad kopā ar skaņu režisoru viņi precizē mikrofonu atrašanās vietas. Iespējams, tad jau ir ieradušies arī mākslinieki, notiek skaņas mēģinājums un sākas ieraksta process.

Ieraksta procesā no 90. gadu pirmās puses, piedalījās vēl arī trešais cilvēks – skaņu operators, kura uzdevums bija atrasties pie lentes magnetafona, to palaist un apturēt, un piefiksēt variantu nosaukumus, laikus, lai pēc tam šis lentes materiāls būtu normāli atšifrējams. Skaņu režisora uzmanība pamatā bija pievērsta ne tikai, teiksim, skaņas miksa radīšanai, bet būtībā viņš atbildēja arī par muzikālā materiāla kvalitāti: atskaņojuma ritmiskumu, intonāciju, pareizu nošu tekstu, un komunicēja par mākslinieciskiem jautājumiem – skaņdarba dramaturģiju, dinamiku.

Tā kā bieži vien izpildītāji bija psiholoģiski ļoti koncentrējušies uz atskaņošanas procesu, no skaņu režisora pēc nospēlētā varianta prasīja vērtējumu – vai variants der, vai tas bija labi? Ja nebija labi, tad kas tieši jāizmaina?

Ieraksta process bija ļoti intensīvs. Līdz ar to tehniskas lietas tika novirzītas citiem cilvēkiem. Pēc ieraksta skaņu režisora uzdevums bija derīgos variantus samontēt gala variantā. Tas parasti prasīja gandrīz tikpat daudz vai pat divreiz vairāk laika, nekā ieraksta process.

Starp citu, toreiz ieraksta laiks 1. studijā tika dalīts apmēram trīs četru stundu garās sesijās. Parasti no diviem līdz sešiem bija Radio bigbenda laiks. Tad pēc sešiem vakarā notika klasiskās mūzikas fondu ieraksti, bet Radio koris parasti rakstīja rīta cēlienā, apmēram no desmitiem līdz vieniem, kad balsis bija pamodušās.

Montāžas laiks bieži bija pat divreiz ilgāks, nekā ieraksts, un tas bija atkarīgs, no cik liela apjoma vajadzēja atlasīt derīgo materiālu. Ko nozīmēja – atlasīt? Ja jau ieraksta laikā netika nospriests, kuri ir derīgie varianti, tad skaņu režisora atbildība bija pārklausīties un izvēlēties, kuri tad būs tie labākie varianti un labākā kombinācija, ko varētu iekļaut galīgajā variantā.

Pastāvēja prakse arī tikties ar māksliniekiem, noklausīties visu jau samontēto gala versiju, un, ja māksliniekam bija kādi jautājumi vai šaubas, tad vajadzēja atgriezties pie izejmateriāla un pārbaudīt, vai tiešām nebija kāds labāks variants. Ja nevarēja atrast, tad diemžēl bija tā, kā bija. Kā Jāzeps Kulbergs sacīja: "Mēs darījām to labāko, ko mēs varējām izdarīt."

Man ienāca prātā daži raksturīgi teicieni, ko lietoja skaņu režisori. Piemēram, Jāzepa Kulberga teiciens bija arī šāds: "Labs cilvēks nav profesija." Kārļa Piņņa teiciens, ko viņš bieži atkārtoja, bija: "Darbs bojā cilvēku." Es domāju, ka abos gadījumos te ir runa par tādu skaņu režijā nepateicīgu lietu kā prasīgums.

Skaņu režisoram nācās būt nelokāmam un ne vienmēr glaimot izpildītājam, ja ieraksta process neveda uz labu rezultātu, tāpēc attiecības starp skaņu režisoru un mākslinieku varēja būt arī problemātiskas.

Vienlaikus tas varbūt vispār pieder pie skaņu režisora profesijas – viņam ir jābūt psiholoģiski piemērotam šai profesijai.

Tas ir līdzīgi kā varbūt ārsta profesija, jo skaidrs, ka mākslinieks ieraksta laikā ir emocionāli atkailināts, viegli ievainojams, un tas būtībā ir tāds ļoti intīms, radošs mirklis, kad viņu nedrīkst traucēt, bet ieraksts tomēr prasa savas kvalitātes – te jāpanāk balanss.

Starp citu, bija arī savi kuriozi. Vienu tādu reiz stāstīja Jāzeps Kulbergs, kurš ne reizi vien teica: strādājot ar diriģentu Leonīdu Vīgneru, viņš atklājis šādu lietu:

ja, klausoties ierakstu variantus, Kulbergs sacījis, ka esot labi, Vīgners to esot noliedzis – sak', nē, nē, tas nav labs! Nākamreiz Kulbergs rīkojies otrādi un teicis, ka tas un tas ir slikts variants... Tad Vīgners izsaucies – nē, nē, nu, tas taču ir labs variants! Tā viņš esot strādājis ar mūsu lielo personību!

No šādiem kurioziem nāk prātā arī kāds stāsts par ekstravaganto mākslinieci pianisti Jautrīti Putniņu. Pats gan klāt nebiju, bet stāstīja, ka vienā no ierakstiem māksliniecei reiz traucējis klavieru krēsls, kurš bijis par augstu. Tā kā to nav bijis iespējams nolaist zemāk, viņa tomēr neatlaidusies un ieteikusi skatuves strādniekiem: "Nu, dariet taču kaut ko, kaut vai ņemiet zāģi un nozāģējiet kājas!"