Vai zini, ka Latvijas Radio ierakstu tapšanu savulaik pamatīgi ierobežoja finanšu trūkums?

Stāsta ilggadējā Latvijas Radio redaktore, raidījumu veidotāja un mūzikas ierakstu producente Māra Šuba

Par ierakstu tūkstošiem, kas savulaik lenšu veidā sagūluši Latvijas Radio fonotēkas plauktos, allaž mēdza teikt, ka tas ir mūsu mūzikas kultūras zelta fonds un milzu bagātība. Tā ir tapusi daudzu gadu garumā, nākot klāt vienam ierakstam aiz otra.

Radio vienmēr tiecās pēc labākā, aicināja labākos mūziķus, labākos kolektīvus. Mēs spējām saglabāt visu mūsu mūzikas vēsturi ierakstu veidā. Ne tikai recenzijas, raksti avīzēs un žurnālos krājās arhīvu plauktos, bet arī pati mūzika, kas var skanēt, kas tiek restaurēta un joprojām ir pieejama Radio veidotajās programmās.

Katrs taču ir dzirdējis Jāņa Zābera, Žermēnas Heines-Vāgneres balsis, ir klausījies mūsu izcilākos solistus – instrumentālistus, stīgu kvartetus. Nav iespējams viņus visus nosaukt. Bet ne vienmēr ir bijis vienkārši veidot šo bagātību.

Savulaik bija cīņa par klavieru kvalitāti, par lenšu pietiekamību un par finanšu resursiem. Ierakstu darbs gan nekad nav apstājies, bet grūtības bijušas dažādas. Pamatā tas vienmēr bija saistīts ar līdzekļiem. Kad deviņdesmitajos gados lielo trūkumu varēja redzēt mūsu ledusskapjos, arī Radio nebija finanšu līdzekļu.

Toreiz sākām meklēt dažādas iespējas, kā uz savstarpēji izdevīgiem noteikumiem un par mazāku naudu vienoties ar mūziķiem, lai tikai šīs bagātības nepazūd. Šajā periodā netrūka arī sāpīgu brīžu.

Atsevišķi mūziķi, uzzinot, kā ieraksti tiek organizēti pasaulē, mums atteica – ja nav līdzekļu līguma slēgšanai, viņi nenāks. Man un, domāju, ka arī pašiem mūziķiem tagad ir ļoti žēl par visu to, kas tādējādi netika fiksēts un izkūpēja gaisā. Tas ir liels zaudējums.

Iespējams, pašos mūziķos kādu brīdi patiesi valdīja neizpratne, kāpēc tagad, kad esam Eiropā, Latvijas Radio pietrūkst līdzekļu samaksai par studijas ierakstiem.

Manuprāt, vislielākā savstarpējā izpratne radās nu jau 2009. gada grūtībās un krīzē. Tad tiešām Radio naudas vairs nebija nemaz. Mēs katrs ziedojām vienu savu algu, lai tikai viss neapstātos, vācām ziedojumus.

Gan sabiedrībā zināmi, gan nepazīstami cilvēki kontā ieskaitīja pa pieciem, desmit latiņiem. Par šo naudu mēs pirkām degvielu ierakstu mašīnām, jo koncerti taču notiek baznīcās, koncertzālēs… Caur skumju pieredzi atradām dažāda veida paņēmienus, kā līgumā vienoties un precizēt dažādus noteikumus, lai tikai nepazaudētu iespēju krāt ierakstus. Mēs taču nekādi nebūtu varējuši atļauties pasaulslaveno orķestri "Kremerata Baltica", bet pēc tam, kad viņi atklāja, ka mums ir ļoti labi skaņu režisori un 1. studijā var tapt augstvērtīgi ieraksti, spējām savstarpēji vienoties. Tā lēnām tikām arī pie "Kremerata Baltica" ierakstiem. 

Kad no mums aizgāja orķestris un Latvijas Radio koris, vienu brīdi līgumos bija saglabātas savstarpējās sadarbības iespējas. Tas palīdzēja saglabāt mūsu ierakstu nepārtrauktību.

Vēlme fiksēt, saglabāt labāko mūsu mūzikas dzīvē – tā nekad nav rimusies. Tāpēc jau mēs šeit esam, lai mūzika būtu pieejama ne tikai koncertzālēs, bet jebkuram, kas vien ieslēdz radio.

Es ļoti labi atceros, ka tālajos astoņdesmitajos gados mums nesāpēja galva par finansēm. Par to jau bija gādājusi Kultūras ministrija. Bija mūziķu tarifikācijas komisijas. Viņām mūziķi atspēlēja un pēc tam tapa saraksts, kuram ir pirmā kategorija, kuram - otrā. Pirmajai laikam bija 16 rubļi par minūti un otrajai, ja nemaldos – deviņi. Mums tikai atlika atvērt sarakstu un Radio sekretāre pati bez kādām galvassāpēm, bez nekādas papildus vienošanās vienkārši saskaitīja minūtes un sareizināja izmaksājamo summu.

Skaidrs, ka 1. studijas un arī ārpusstudijas fondu ieraksti vienmēr bija prioritāte. Radio jau arī fiksēja ļoti daudz koncertu.

Lielākajos bada laikos tīrās lentes vienmēr tika saglabātas tieši fondu ierakstiem, kamēr koncerti ar lielām sirdssāpēm tika rakstīti cits citam virsū. Lenšu vienkārši nebija. Noliktavas tukšas. Nācās ņemt senākus un jau izskanējušus koncertus.

Protams, sāp sirds par to, kas tāpēc ir gājis zudībā.

Divtūkstošo gadu sākumā bija posms, kad trūka pat kompaktdisku. Tobrīd pats ieraksts vēl tapa lentē, un pēc tam to caur speciālu tehniku kopēja kompaktdiskā. Savukārt kompaktdisku trūka, un tad bija jāsakrāj tik daudz fondu ierakstu, lai visu 70 minūšu garo disku varētu piepildīt.

Mēs esam šeit piedzīvojuši veselu laikmetu. Droši vien jebkurā jomā varētu teikt, cik ļoti tehnoloģijas ir mainījušas visus procesus.