Stāsta Latvijas Kultūras akadēmijas pētnieks, arheologs Jānis Meinerts; pārraides producente – Gita Lancere

Daudzi no mums noteikti ir dzirdējuši par un, iespējams, arī paši apmeklējuši Āraišu ezerpili – senās, no koka būvētās, nocietinātās ezermītnes rekonstrukciju Āraišu ezera saliņā Cēsu pusē.

Tomēr Āraiši nav bijusi vienīgā šāda senā dzīvesvieta Latvijā – bez Āraišiem zināmas vēl deviņas citas šāda veida ezermītnes, kas visas atrodas Vidzemes augstienes ezeros Cēsu, Smiltenes, Gulbenes un Madonas novados.

Gan par Āraišu ezerpils pētīšanu un augšāmcelšanu, gan pārējo deviņu ezermītņu atklāšanu varam būt pateicīgi arheologam Jānim Apalam, kuram šīs retās arheoloģisko pieminekļu grupas atklāšana un pētīšana bija viņa mūža darbs un kaislība.

Viņš gan nebija pirmais, kurš Latvijas ezeros meklēja senu ezermītņu paliekas. Šis gods pienākas vācbaltiešu amatierarheologam Karlam Georgam fon Zīversam (Jakob Carl Georg Graf von Sievers), kurš, vadoties no vietējo iedzīvotāju nostāstiem, Āraišu ezermītni bija atklājis un veicis tajā nelielus izrakumus jau 1876. gadā.

Lai gan Āraiši kā arheoloģiska senvieta bija zināmi, lielāka saprašana par to, kas slēpjas ezera saliņā, nāca tikai līdz ar izrakumiem 20. gs. 60. gados – bet par to citā stāstā.

Presē ik pa laikam, jau sākot ar 19. gs. pēdējo ceturksni, parādījās raksti ar ziņām, ka vienā vai otrā ezerā esot nogrimušas mājas vai pilis, ka peldētāji varot saskatīt pat guļbaļķu ēkas paksi ar tajā iecirstu cirvi.

Par šādiem vietējo iedzīvotāju novērojumiem un daudzajām tautas teikām par lidojošiem ezeriem, kas noslīcinājuši mājas un ciemus, rakstīja novadpētnieks un dabas pētnieks Zelmārs Lancmanis starpkaru periodā un vēlāk, jau pēc Otrā pasaules kara, novadpētnieks Jānis Kučers no Gulbenes puses. Tomēr līdz 20. gs. 50. gadu beigām Latvijas ezeru noslēpumi arheologiem palika neaizsniegti, jo bija jāsagaida īpaša tehniska izgudrojuma – akvalanga – izgudrošana un plašāka ieviešanās lietošanā.

20. gs. 40. gados franču nirējs Žaks Īvs Kusto (Jacques-Yves Cousteau) kopā ar inženieri Emīlu Gaņānu (Émile Gagnan) konstruēja pirmo ērti lietojamo un masveidā ražoto autonomo niršanas iekārtu, ko nodēvēja par akvalangu.

Lai gan Ž. Ī. Kusto nebija ne vēsturnieks, ne arheologs, tieši viņš bieži tiek uzskatīts par zemūdens arheoloģijas aizsācēju, jo viņa pirmie panākumi kuģu vraku izpētē, kas tika aprakstīti viņa populārajā grāmatā "Klusā pasaule", radīja priekšnoteikumus zemūdens arheoloģijas straujai attīstībai 20. gs. 50. gadu beigās un 60. gados. Šo grāmatu kā iedvesmas avotu un pamudinājumu zemūdens dzīļu izpētei minējuši daudzi zemūdens arheoloģijas pionieri pasaulē.

Arī 1956. gadā Latvijas Universitātē vēsturnieka izglītību ieguvušais Jānis Apals, kurš, iedvesmojies no šīs grāmatas, ne tikai apguva zemūdens niršanas prasmes, bet arī devās apsekot Latvijas ezerus, lai pārbaudītu, vai senajās teikās neslēpjas patiesības grauds un zem ūdens nav atrodamas kādas senas, arheoloģiskas liecības.

Pirmā šāda ekspedīcija (tiesa, neko neatrodot) notika 1958. gadā Vestienas Kaķīša ezerā, tomēr Jānis Apals nepadevās un turpināja meklējumus arī turpmākajos gados. Intensīvākajā apzināšanas posmā, laikā līdz 1964. gadam, viņš apmeklēja 96 dažādus Latvijas ezerus, upes un mitrājus, meklējot senās apdzīvotības paliekas. Mazākā intensitātē apzināšanas darbi turpinājās arī laikā līdz 1973. gadam, apsekoto objektu kopskaitam pieaugot līdz 123.

Pirmajos gados šie apsekošanas braucieni saistījās ar lielām praktiskām grūtībām – nebija pieejams kārtīgs ekspedīcijas transports, trūka profesionāla niršanas ekipējuma (piemēram, pirmais niršanas tērps bija paša Jāņa Apala šūts) un nebija arī iespējams paļauties, ka varēs uzpildīt niršanai nepieciešamos nirēja skābekļa balonus.

Tāpēc lielākajā daļā ezeru, kur Jānis Apals ir niris, tas ir darīts bez akvalanga, izmantojot tikai nirēja pleznas, masku un snorkeli. Varam tikai iedomāties, cik fiziski un arī mentāli izaicinoši varētu būt, aizturot elpu, pārmeklēt dziļu dūņu segtu ezera gultni, cenšoties glumajā masā sataustīt apcirstus baļķus, pāļus vai senas keramikas trauku lauskas!

Kā jau tas bieži gadās, vislielākie panākumi – un, nenoliedzami, arī milzīga veiksme – nereti ir tieši pirmajās mēģinājumu reizēs.

Pirmās plašākās apzināšanas ekspedīcijas laikā 1959. gada vasarā Jānim Apalam izdevās ne tikai pierādīt, ka jau iepriekš zināmais objekts Āraišos ir sena ezermītne, bet arī atklāt vēl trīs citas, iepriekš nezināmas ezermītnes Lisas, Salu un Ušura ezeros,

pie tam pēdējā no tām jau tā paša gada rudenī veicot pirmos nelielos padziļinātas izpētes darbus.

Turpmākajos gados līdzīgas ezermītnes tika atklātas arī Auļukalna, Bakanu, Bricu, Dūķu, Ižezera un Liezēres ezeros. To izmēri variē no 20x20 m līdz 50x60 m; dažas no tām daļēji paceļas virs ūdens kā zemas, pārplūstošas saliņas, bet lielākā daļa mūsdienās atrodas pilnībā zem ūdens.

Tikai Āraišu un Ušura ezermītnēs veikti izrakumi. Lisas ezermītnē veikta tās palieku detalizēta fiksācija zemūdens apstākļos, bet pārējās ezermītnes ir tikai apzinātas un vēl gaida savus tālākos pētītājus.

Tomēr tajās visās iegūtas ar senajiem baltiem – latgaļiem – saistāmas senlietas un keramika, kas kontekstā ar citiem datiem par šīs senās baltu cilts ienākšanu Vidzemes augstienes teritorijā kopumā datē šo reti sastopamo, nocietināto dzīvesvietu tipu laikā no aptuveni 8. līdz 11. gadsimtam.