Stāsta diriģents Imants Renis

Kāds varbūt būs dzirdējis par rakstnieku Nobela prēmijas laureātu Ivo Andriču, kura daži darbi ir tulkoti arī latviski. Tomēr horvātiem tā īsti viņu pieskaitīt nevar, jo pārsvarā rakstījis serbiski. Arī viņa dažādie amati Dienvidslāvijas komunistu valdībā nevarētu vairot viņa popularitāti Latvijā. Vēl mazāk droši vien būs dzirdēts par horvātu lepnuma arhitekta un tēlnieka Ivana Meštroviča (vai tik nebūs rada kādam mūsu Mitrēvicam?) vārds. Atmiņā vien uzpeld kinoteātru košās afišas un plakāti kostīmfilmai „Rijekas Karolīna” no 60. gadiem.

Tomēr ir viens vārds kam, lai arī ne ilgstoši, bijis sakars ar Latviešu mūziku. Vārds, kuram ir ievērojama vieta 20. gadsimta redzamāko diriģentu sarakstā.

Tas ir diriģents un arī komponists Lovro fon Matačičs. Piedzimis 1899. gada 14. februārī Sušakā, kas šodien ir Rijekas sastāvdaļa, Horvātijas dziedātāja un rumāņu aktrises ģimenē. Aristokrātisko 'fon' mantojis gan no tēva, gan mātes puses. No astoņu gadu vecuma dzīvojis un izglītojies Vīnē (neaizmirsīsim, ka Horvātija toreiz bija Austroungārijas sastāvdaļa). Skolojies jeb skolots privāti pie ievērojamiem pedagogiem un acīm redzot dabūjis spožu izglītību gan kā pianists, gan diriģents, gan komponists. Viņa sacerēto skaņdarbu Fantasia Tönkünstler orķestris Vīnē atskaņojis, kad autoram bija vien 16 gadu. 17 gadu vecumā viņš jau bijis Ķelnes operas korrepetitors. 20 gadu vecumā uzsācis diriģenta karjeru. No 1922. gada jau līgums ar Laibahas (šodien Ļubļana Slovēnijā) operu. Sākums gluži kā Māleram, kurš arī iesāka Laibachā - tikai 40 gadus agrāk.

Turpinājumā tad  nonākam arī pie Latvijas, kur Matačičs 30. gados viesojies ne vienreiz vien. Tai skaitā arī Jūrmalas vasaras koncertos ar Radio simfonisko orķestri, un ieguvis ne tikai publikas, bet arī orķestra simpātijas.

Tā 1931. gada sezonas noslēgumā orķestris piemiņai par labo sadarbību viņam dāvājis pat zelta pulksteni! Viņš atskaņojis arī ne vienu vien latviešu mūzikas skaņdarbu. Starp tiem ievērojamākais notikums varētu būt Jāņa Ivanova Pirmās simfonijas atskaņošana 1935. gadā. Lai arī atturīgi, jo ar Matačiča vārdu padomjlaikā nebija ,,stilīgi’’ lepoties, Ivanovs privātās sarunās ar lepnumu un varētu pat teikt sajūsmu to atcerējās. Svarīgi arī, ka Matačičs šo simfoniju atskaņojis arī Zagrebā un Belgradā.

30. gados viņa karjera bijusi tikai ar augšupejošu līkni. Koncerti ar Berlīnes un Varšavas filharmoniķiem, operas Parīzē, Vīnē un Belgradā, kur viņš bijis arī režisors.

1941. gadā, nodibinoties Ustašu Horvātu republikai, Matačičs tiek iecelts par zemessardzes virskapelmeistaru pulkvežleitnanta pakāpē. Tomēr arī koncertdarbība kara laikā turpinās kā Vīnē, tā Berlīnē. Karam beidzoties, 1945. gadā par atrašanos ,,nepareizajā’’ pusē, Tito valdība viņam piespriež nāves sodu, kas tomēr tika nomainīts ar piecu gadu cietumsodu. Arī atrodoties cietumā, viņa diriģenta karjera neapstājās, jo tur viņš diriģējis notiesāto orķestri. 1946. gadā, pateicoties sievas neatlaidīgai un aktīvai rīcībai, viņš tika apžēlots, tomēr starptautiskā karjera varēja turpināties tikai pēc 1954. gada, kad tika atjaunotas arī pilsoņtiesības un saņemta pase.

Un te seko vēl viena saite ar latviešiem. 1957. gadā Štutgartē Lovro Matačiča iestudētajā Vāgnera operas „Rienci” uzvedumā galveno sieviešu lomu dzied izcilā latviešu dziedātāja Paula Brīvkalne.

Tālāko dzīvi varētu nosaukt par vienu spožu panākumu virkni, kuras vainagojums ir mūža nogalē, 1977. gadā, sarakstītā stundu garā simfonija divām klavierēm stīgām un sitaminstrumentiem "Konfrontācijas".

Nevarētu teikt, ka mūsu sadarbība ar Horvātijas mākslu būtu bijusi ļoti plaša, toties varam būt lepni, ka tas pats mazumiņš saistīts ar tādu spožu personību.

Bagātais un piedzīvojumiem pilnais mūžs noslēdzās 1985. gadā.