Stāsta Dzīvā muzeja "Senās Kuldīgas stāsts" gide Inga Spēkaine; pārraides producente - Dina Dūdiņa-Kurmiņa

Kuldīgas ģerbonī attēlotā sieviete ir mocekle Svētā Katrīna ar mocekļa kroni galvā, stilizētu moku ratu un lūgšanas krellītēm (rožukroni) labajā rokā un zobenu – kreisajā rokā. Svētā Katrīna ir Kuldīgas pilsētas aizgādne. Nostāsti vēsta, ka viduslaikos viņa bijusi viena no pilsētas iedzīvotājām.

Kādu nakti meitene redzējusi sapni, ka viņai Kuldīgā jāuzbūvē baznīca. Meitene aicinājumu uztvērusi nopietni, čakli strādājusi un, kad nauda bija nopelnīt, devusies pie pilsētas valdniekiem un atklājusi savu vēlmi. Viņi par tādu uzdrošināšanos kļuvuši nikni un nolēmuši sodīt Katrīnu ar nāvi.

Nostāsti ir dažādi. Vieni vēsta, ka meitene tikai sarauta gabalos uz moku rata, citi – ka Katrīna, gluži tāpat kā daudzas gudras viduslaiku sievietes, nosaukta par raganu un sadedzināta sārtā. Līdzīgs stāsts ir par Aleksandrijas Katrīnu.

Absolūtas patiesības – vai arī Kuldīgā reiz dzīvojusi meitene, kas par savu aicinājumu uzskatīja baznīcas celšanu, vai arī tas ir viens no klejojošajiem stāstiem, kuru uz Kuldīgu atvedis un iedzīvinājis kāds no daudzajiem svešzemju ceļotājiem –, nav.

Zināms, ka pēc nāves Katrīna atzīta par nevainīgu, iecelta svēto kārtā, un viņai par godu nosaukta dažus gadsimtus vēlāk uzceltā baznīca.

Šodien Svētā Katrīna ir viens no Kuldīgas simboliem. Viņas vārdā nosauktais dievnams ir pelēcīgi dzeltenā krāsā, jo pirmā pasaules kara laikā, vēlēdamies pasargāt baznīcu uzlidojumu laikā, kuldīdznieki ēku esot nokrāsojuši ar kvēpiem.

Vēlāk gan viņi centušies baznīcu atkal nomazgāt, bet tas īsti neesot izdevies. Tā nu sārmaino pelnu klātās sienas joprojām atgrūž krāsu.

Kuldīgā dažāda veida sodi tikai izpildīti Rātslaukumā, kas savu atrašanās vietu nav mainījis. Pirmdienās tas pārvērtās par tirgus laukumu. Līdzās preču tirdzniecībai un maiņai tur notika nepaklausīgo kuldīdznieku sodīšana.

Populārs bija kauna stabs jeb sieksta, kurā vispirms nelaimīgo ieslēdza, bet pēc tam pēra ar pletnēm un ķēdēm, nomētāja ar akmeņiem.

Vainīgos, tostarp par raganām uzskatītās jaunās, skaistās meitenes, dažkārt ieslodzīja zem Rātsnama esošajā cietumā. Tagad tur atrodas kuldīdznieku un pilsētas viesu iecienīta kafejnīca...

Pilsētniekus, kuri nevēlējās strādāt, ievietoja sodu jeb sliņķu kastē. Ja kapracis vai baņķieris naktī bija aizsēdējušies krogā un no rīta nevarēja aiziet uz darbu, viņiem nācās sēdēt sliņķu kastē, bet pārējie pilsētnieki viņus aplēja ar dubļiem un citādi apsmēja. Vispopulārākais soda veids, kuru skatījās kā izrādi, bija pakāršana. To varēja izpelnīties par dažādiem pārkāpumiem un pamatīga izmeklēšana tolaik netika veikta.

Tā kā augstmaņiem un aristokrātiem šķita, ka pakāršana izskatās neglīti, viņu sodīšanai izmantoja sudraba zobenu. Neviens no šiem sodīšanas veidiem gan neesot attiecies uz sievietēm – viņas parasti sadedzināja sārtā, lai pēc tam nepaliek grēcīga miesa.