Stāsta velosipēdu vēstures pētnieks, Saulkrastu Velosipēdu muzeja līdzizveidotājs Eduards Seregins

Kad pēc Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņām nodibinājās Latvijas Republika un pamazām sāka atjaunoties tautsaimniecība, tirgū ievērojami pieauga pieprasījums pēc velosipēdiem.

Diemžēl lielākā daļa pirmskara velosipēdu rūpniecības uzņēmumu bija stipri izpostīti, kā arī daudzi no tiem neatgriezās no evakuācijas, kas bija notikusi kara laikā. Strādnieki, kuri bija apguvuši velosipēdu ražošanas prasmes lielākajās fabrikās, nu bija palikuši bez iztikas līdzekļiem. Tādēļ, neskatoties uz izejvielu trūkumu un citām grūtībām, daudzi no tiem paši atvēra savas darbnīcas un uzsāka velosipēdu izgatavošanu.

Arī sliktais ceļu stāvoklis un satiksmes trūkums apgrūtināja iespēju lauku ļaudīm doties uz tālo Rīgu, lai iegādātos sev tik nepieciešamos velosipēdus. Vienkāršāk bija pasūtīt tos pie sava vietējā mehāniķa.

Tā 20. gadu sākumā ļoti strauji pieauga velosipēdu darbnīcu skaits visā Latvijā. Īpaši Kurzemes mazpilsētās. Tukumā vien, kurā tolaik bija vien daži tūkstoši iedzīvotāju, darbojās trīs velosipēdu izgatavošanas uzņēmumi.

Kopumā Kurzemē, līdz 1940. gada vasarai, jaunus velosipēdus izgatavoja 35 mehāniskās darbnīcas. Vidzemē tādu bija 17, bet Latgalē – trīs. Mazpilsētu darbnīcu galvenā nodarbošanās bija lauksaimniecības mašīnu remonts, taču ziemā, kad darba bija maz, varēja pievērsties arī velosipēdu ražošanai. Pamatā to produkcija bija velosipēdu rāmji. Rāmjus izgatavoja no iepirktām caurulēm, salodēja uz kalēju ēzes, krāsoja un glīti dekorēja ar uzvilktām strīpiņām, kā to pieprasīja pircēji. Pārējās detaļas pasūtīja lielajās Rīgas fabrikās.

Ziemā izgatavotos velosipēdus pārdeva pavasara gadatirgos. Divriteņus jebkurā laikā varēja pasūtīt darbnīcā arī individuāli. Tad ar meistaru vienojās par velosipēda izskatu, krāsu un nepieciešamo aprīkojumu. Darbnīcā izgatavoto velosipēdu cena bija lētāka nekā fabrikā būvētajiem divriteņiem.

Visvairāk velosipēdu ražošanas uzņēmumu atradās Rīgā. Tādu bija 46. Rīgā darbojās arī piecas lielākās velosipēdu fabrikas Latvijā: "G. Ērenpreis", "Omega", "Latvello", "A. Liperts" un "P. Ozolnieks", kuras ne tikai pilnībā nodrošināja Latvijas tirgu ar jauniem velosipēdiem, bet arī eksportēja savu produkciju uz kaimiņvalstīm. Rīgas fabrikas piegādāja komplektējošās detaļas arī mazajiem ražotājiem provincē. Kurzemē lielākā velosipēdu ražotne bija brāļu Antonišķu fabrika Liepājā, kurā kopš 1899. gada izgatavoja velosipēdus "Līva".

Gustava Ērenpreisa fabrika Rīgā savas pastāvēšanas laikā līdz 1940. gadam saražoja vairāk nekā 150 000 velosipēdu un bija pazīstama ne vien Latvijā bet eksportēja savu produkciju arī uz kaimiņvalstīm.

Tā kā tolaik katrs velosipēds pēc iegādes bija jāreģistrē policijā, jāsamaksā gada nodoklis un jāsaņem numurzīme, ir zināms, ka 1939. gadā Latvijā bija reģistrēti 262 000 velosipēdu.