Vai zini, kā Latvija atslēdza durvis uz NATO?

Raksta autors - Mārtiņš Ķibilds. Lasa aktrise Guna Zariņa

1991. gada decembrī tikko brīvlaistās Baltijas valstis daudzi vēl nebija paguvuši atzīt, te vēl bija Krievijas armija un savu armiju baltiešiem nebija, bet NATO jau steidza dibināt īpašu sadarbības padomi ar jaunajiem partneriem, tostarp Latviju. Pēc Otrā pasaules kara ASV, Kanāda un Eiropas valstis dibināja NATO kā pretspēku PSRS. Juku laikos, kad PSRS bruka, Rietumiem bija iespēja savu ietekmes zonu paplašināt.

Atšķirībā no Eiropas Savienības, kur mūs aiz matiem neviens iekšā nerāva, NATO Baltijas reģions bija stratēģiski svarīgs. Tomēr atlaides mums netika dotas un iestāšanās process izvērtās vēl garāks. Galvenās cīņas bija jāizcīna ar Krieviju un... ar mums pašiem. Krievija kategoriski negribēja pielaist Rietumu stobrus pie savas robežas, mēs gan tos gaidījām atplestām rokām, tikai negribējām atplest savu maku. Vēl 90. gadu beigās armijas budžets bija smieklīgi mazs, naudas trūka apkurei, par ieročiem nerunājot. Obligātā dienesta karavīri – neizglītoti un vāji, armijas prestižs – nožēlojams. Bija risks, ka Igauniju un Lietuvu NATO uzņems, bet Latviju ne. Rietumi burkšķēja.

Šodien mēs tālaika burkšķētājiem varam būt paraugs, pat skabarga acī. 2000. gadā Latvija armijas budžetu pirmoreiz pacēla līdz vienam procentam no IKP, un 2018. gadā jau līdz prasītajiem diviem procentiem. Dod Dievs, lai mums nekad nenāktos izjust, kamdēļ tāda nauda jāgāž aizsardzībā.

Bet, lai saprastu, ka tomēr ir vērts, der atcerēties Somijas piemēru. Savu slaveno Mannerheima aizsardzības līniju, kas 1939. gadā paglāba no PSRS uzbrukuma, somi sāka celt uzreiz pēc valsts dibināšanas – teju 20 gadus iepriekš.

2002. gadā baltieši bija izpildījuši mājasdarbus un Prāgas samitā saņēma oficiālu uzaicinājumu pievienoties NATO. Beidzot! Beidzot pie pasaules vareno galda! Mazajai Latvijai šis mirklis bija vēsturisks ne tikai kā taisnīguma, bet arī pašcieņas triumfs.

Prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas runa bija samita spilgtākā epizode. Ne miņas no pazemīga lūdzēja vai nesekmīga iedzinēja. Kā līdzvērtīgs partneris viņa pasaules varenajiem lika apjaust mazo tautu sīkstumu un apņēmību:

“Mūsu tauta ir vēstures ugunīs pārbaudīta, ciešanu un netaisnību rūdīta. Tā saprot, ko nozīmē būt brīvam un to zaudēt. Ko nozīmē būt drošībā un to zaudēt. Mēs alkstam pēc tiem pašiem ideāliem, pēc kā alkstat jūs. Mēs vēlamies baudīt tās pašas brīvības un tiesības, ko jūs esat baudījuši jau tik sen un ko mēs tikai nesen esam atguvuši.”

Vaira Vīķe-Freiberga zaudēja dzimteni, kad bija mazs bērns. Ap to laiku, kad dibināja NATO, viņa bēgļu nometnē zaudēja arī mazo māsiņu. Sandra Kalniete bija dzimusi Sibīrijā un dzimteni pirmoreiz ieraudzīja četru gadu vecumā.

Viņas vecākus deportēja 1949. – tajā pašā gadā, kad dibināja NATO. Šeit viņas abas sēdēja pie pasaules varenākā galda – saplēstās tautas ciešanu un triumfa iemiesojums. Prezidente un ārlietu ministre. Prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas runa šajā NATO samitā mums būtu jāmāca skolās. Ne tikai savas vēstures, bet arī nākotnes apjēgai. Viņa sacīja:

“Mēs vēlamies celt savu nākotni uz politiskās noteiktības klints, ne uz neizlēmības plūstošajām smiltīm. Mēs negribam palikt politiskās nedrošības pelēkajā zonā. Mēs negribam tikt pamesti nomales tumsībā un negribētu, ka tas notiek ar jebkuru citu tautu.

Mēs svinīgi solām, ka pūlēsimies darīt visu, kas mūsu spēkos, lai ne tikai dotu savu ieguldījumu alianses stiprināšanā, bet arī veidotu pasauli, kurā taisnība un brīvība ir pieejama visiem.”

Mazas, zaudētāja kompleksa māktas un par savu rītdienu kreņķīgas tautas līdere runu beidz ar vārdu: visiem. Pasaules līderes cienīgs tonis. Mums beidzot jāsaprot: mēs esam starp pasaules līderiem. Starp bagātākajiem un stiprākajiem.

Mūsu pirmais gadusimts bija nežēlīgs, ņēma daudz bez prasīšanas. Vai tāpēc otro gadusimtu aizvadīsim gaužoties? Labāk leposimies, ka tagad citiem varam dot no laba prāta. Latvijas izdzīvošanas un pārdzimšanas spēja ir paraugs pasaulei.