Stāsta tradicionālās dejas pētnieks, biedrības "Danču krātuve" izveidotājs un vadītājs Sandis Zučiks; pārraides producente – Signe Lagzdiņa 

Latviešu tradicionālā deja veidojusies vairāku gadu desmitu un pat simtu laikā. Tā sevī iekļauj mums visiem zināmās un mīļās latviešu tautas dejas: "Mugurdanci", "Garo danci", "Sudmaliņas" un citas latvju dejas. Bet ne tikai. Gadsimtu laikā arī citu zemju dejas ar melodijām ienākušas un iesakņojušās latviešu un lībiešu tautas mantojumā. 

Šoreiz apskatīsim mums tik mīļu un zināmu tradicionālo deju - "Cūkas driķos". Tā ir deja, kas dejota Latvijas ziemeļu daļā – Malienā, kā arī Igaunijā.

"Cūkas driķos" ir viens no retajiem dančiem, kas mūsdienās ieguvis lielu popularitāti visās vecuma grupās gan dejotāju, gan nedejotāju vidū. Ir grūti iedomāties kādu dejotāju, kurš nezinātu meldiņu vai vismaz pāris pantu no šī danča teksta. Divi pāri, četri dejotāji izpilda jautru lēkāšanu jeb žīgāšanu. Šis dancis šķietami sastopams ikvienā sevis cienīgā danču pasākumā, it sevišķi gadskārtu svētkos: Jāņos, Miķeļos vai Mārtiņos.

Dancis pierakstīts Malienā 1990. gadā, vēlāk publicēts Sniedzes Grīnbergas materiālā "Malienas novada horeogrāfija" 1992. gadā, teicēji: Elfrīda Sināte Bejā (dzimusi 1918. gadā Alūksnē). Deja publicēta arī Gunāra Stroda "Danču izlase. "Einam, šeinam"" 1999. gadā.

Malienas pusē diezgan bieži sastopas augšvidzemnieku kultūras saskarsme ar pierobežā sastopamo igauņu kultūru. Igaunijā dancis ar tādu pašu mūziku un dejas iznesumu ir pazīstams ar nosaukumu "Kaera-Jaan" jeb tulkojot latviski – "Auzu Jānis". Tas tiek dejots identiski Latvijā populārākajam variantam un, domājams, cēlies no šīs dejas.

Mazliet par Igauņu Auzu Jāni. Savās atmiņās slavenais igauņu rakstnieks Frīdenberts Tuglass par dziesmas izcelšanos savos memuāros 1939. gadā rakstīja šādi: "1880. gados nabadzīga ģimene dzīvoja būdā netālu no manām mājām, netālu no Ahjas. Tur dzīvoja Pēters Matsons jeb – kā viņu dēvēja – Pīters. Pīters vietējiem likās mazliet dīvains un dusmīgs cilvēks, kuram bija daudz konfliktu ar vietējiem iedzīvotājiem. Vīrieti apsmēja un deva iesauku "Auzu imperators". Tas notika tāpēc, ka Pīters ap savu māju sēja tikai auzas un vienmēr teica: "Auzām vajadzētu būt tik daudz, lai pat imperatoram pietiktu!" Pīters bija precējies trīs reizes un starp viņa bērniem bija dēls Jānis (dzim. 1862. gadā). Bērni tika saukti pēc sava tēva iesaukas, līdz ar to Jānis tika dēvēts par Auzu Jāni.

Jānis bija brunču mednieks. Kādā dienā 1889. gadā vietējās meitenes muižā mazgāja veļu. Karstās dienas ietvaros dažas meitenes nolēma nomazgāties arī pašas. Viņas izģērbās, sagatavoja ūdeni un mazgājās. Arī Auzu Jānis pagadījās blakām; redzot plikās meitenes, tas paslēpās aiz netālu esošajām mucām. Tomēr viņš nebija vienīgais, kas novēroja meitenes. Kā izrādās, vēl kāds vietējais puisis – Kolli – arī jau bija tur paslēpies.

Meitenes viņus pamanīja un pieķēra. Viņas bija pārsteigtas un dusmīgas. Šis atgadījums nepalika tikai starp meitenēm: līdzko viņas par puišu izdarībām uzzināja, nepagāja ne ilgs laiks, kad viss ciems par to zināja. Lai kauninātu puišus, tika radīta dziesmiņa par tiem. Bet, lai kaunu padarītu lielāku un jautrāku, tika radīta arī vienkārša, lecama deja. Tagad pirmatnējais dziesmas teksts jau ir aizmirsts un kādus gadus vēlā radies mūsdienās populārākais teksts. Par tāda "goda" izrādīšanu Auzu Jānis bija ļoti dusmīgs līdz pat savai nāves dienai daudz, daudz gadus vēlāk."

Vēl igauņu rakstnieks Tuglass stāstīja, ka netālu no viņa mājām Ahjā dejas tika dejotas bez mūzikas, tikai ar dziesmām. "Auzu Jānis" bijusi viena no populārākajām dejām. No Ahjas dziesma un deja tika atvesta uz Tartu, kur tā tika atskaņota ar tādu pašu nosaukumu. Pēc neilga laika meldiņu sāka atskaņot arī orķestri un tas kļuva vēl slavenāks.

20. gadsimta sākumā igauņu oriģinālās dejas-spēles dziesmu teksts bija gandrīz aizmirsts, bet deja joprojām tika dejota pie sacerētā meldiņa. Deja tika dejota pēc koncertiem, ballēm, saietiem 1900. gadā un vēlāk. Tika rakstīts, ka ārzemniekiem deja patika pat vairāk nekā igauņiem, tāpēc tā tika dejota arī Kaukāzā, Pēterburgā, Rīgā un citur.

Pastāv neoficiālas liecības, ka 20. gadsimta sākumā daži cilvēki redzējuši šo deju gan Latvijā, gan Vācijā.

"Auzu Jāņa" popularitāte bija tik liela, ka tika ražotas pat konfektes un cigaretes ar nosaukumu "Kaerajaan" jeb "Auzu Jānis".

Vēl jāpiebilst, ka pats Auzu Jānis nelielu laiku kalpoja Ahjas muižā pie latviešu izcelsmes kalēja Georga Bīdermaņa.

Ai, Auzu Jāni, ai, auzu Jāni,
Izlec laukā, lai redzētu,
Vai meži līgojas,
Vai auzas ir divdaļīgas.