Vai zini, ka latviešu nacionālās literatūras sākumā bija ar roku rakstītas grāmatas?

Stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošā pētniece Beata Paškevica

Jau kopš 18. gadsimta vidus latviešu valodā tikušas rakstītas un pārrakstītas rokrakstu grāmatas. Tās mēs varam iedomāties gan kā necila izskata ļoti nobružātas ar diegu sasietas lapu kopiņas, gan arī vienkāršos ādas vākos iesietas grāmatiņas, kuras līdzīgas mūsdienās papīrlietu veikalos nopērkamām piezīmju kladēm. Nacionālajā bibliotēkā tās apvienotas “Brāļu draudžu rakstu” fondā un veido daļu no arī citās Latvijas un pasaules krātuvēs glabātā tekstu kopuma, kura tapšanā piedalījušies Vidzemes latviešu un vācu hernhūtieši.

Kas tad bija šie cilvēki, kas gaišajās vasaras dienās pēc smaga fiziska darba vai arī tumšajos ziemas vakaros skalu gaismā ņēma rokās zoss spalvu un lika to uz papīra lapas?

Tie bija dievbijīgi un zinātkāri zemnieki un amatnieki, kuri bija pievienojušies Vidzemē ap 1738. gadu dibinātai un jau 1743. gadā aizliegtai kristiešu draudzei, kuras sākums meklējams pirmajās Romas pāvesta virsvadību neatzīstošās kristiešu kopienās Eiropā. Čehijā 100 gadus pirms reformācijas līdzīgi domājošus cilvēkus pulcēja ap sevi mācītais vīrs Jans Husss, kuru, kā zināms, 1415. gadā par ķecerību sadedzināja uz sārta.

Pēc vairāku gadsimtu vajāšanām Husa piekritēji, apvienojušies čehu brāļu draudzē, atrada sev jaunu mājvietu sakšu grāfa Nikolaja Ludviga fon Cincendorfa īpašumā Polijas, Čehijas un Vācijas pierobežā. Gandrīz pirms 300 gadiem 1722. gadā šai nelielajai emigrantu apmešanās vietai tika dots zīmīgs nosaukums – Hernhūte jeb Tā Kunga pasargātība, vai arī Tā Kunga platmale, kuru uzvelkot, galvai ir labi, sausi un silti.

Tobrīd grāfs Cincendorfs šos patvēruma meklētājus gribēja piepulcēt luterticīgo draudzei. Tomēr tas nenotika, jo drīz vien viņa rokās nonāca senās čehu brāļu draudzes pēdējā bīskapa Jana Amosa Komeniusa grāmatiņa par Brāļu draudzes vēsturi.

Cincendorfam tā bija atklāsme un kopš šī brīža viņš ar domubiedriem sāka apzināti veidot atjaunoto Brāļu draudzi un vēlējās kalpot Tam Jēram – Jēzum Kristum – līdz brīdim, kad viņš pats atgriezīsies pie cilvēkiem un (es citēju) “visi īpašie viedokļi (tas ir reliģiskās pārliecības) tiks sadedzināti Jēra mīlestībā”.

Šī nupat citētā spilgtā metafora pierakstīta tepat Vidzemē 1743. gadā inkvizīcijas tiesas procesa laikā.

Nupat sākusies latviešu garīgā modināšana, pašorganizēšanās hernhūtiešu pulciņos un masveida vēlme gūt izglītību pēc kustības aizlieguma tomēr nebeidzās. Šo notikumu aculiecinieks Ķiegaļa Pēteris (1711–1802)  savā dzīvesstāstā par šo laiku raksta:

"Mūsu kungiem tika dota pilnvara atņemt visas draudzes grāmatas, arī man bija jāatnes sava dziesmu grāmatiņa uz muižu un jānodod inspektoram, ar kuru viņš man sita pa seju: “Tu, dumpiniek, klausi savu mācītāju, tas priekš tevis ir gana”, man tika pieteikts, ka es dabūšu rīkstes, bet beigās mani palaida mierā. [..] kad visas saiešanas bija aizliegtas, mēs pulcējāmies mazās grupās, vai tas bija mežā vai ar kādās citās slepenās vietās, tiktāl Ķiegaļa Pēteris.

Pašizgatavotas rokraksta grāmatas, pierakstītas autobiogrāfijas, kristīgi stāsti un dziesmu panti  kļuva arī par pirmo zināmo latviešu laicīgās literārās aktivitātes izpausmi.

Slepenās saiešanas iezīmēja latviešu intelektuālās elites veidošanās pirmsākumu. Jau 18. gadsimta vidū vācu hernhūtiešu avotos Vidzemes latviešu daļa tika dēvēta par “Lettland” , tātad, – par Latviju.

Mūsu dienās hernhūtiešu rakstītais kļuvis par ļoti nozīmīgu Latvijas kultūras mantojuma daļu. Daudzi latviešu hernhūtiešu dzīvesstāsti plašākai publikai vēl nav izstāstīti.