Stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule. Producente Maruta Rubeze.

1857. gadā “Latviešu Avīzēs” (Nr. 43, 24.10.1857) publicēta “Pilsētnieku dziesma”, kurā tās autors ne bez autobiogrāfisku motīvu klātbūtnes atzīst: “Laukos dzimis es, / Laukos tēvs un māte man, / Laukos audzēts es, / Tur man mīļā tēva mājā / Bērnu dienās labi gāja: / Nu es pilsētnieks. (..) Bet man – ja nav galva gudra, / Ja neteku tā kā skudra – / Jāēd maiz` un sāls.”

Trīs gadus vēlāk laikraksta “Mājas Viesis” divos numuros viņš slavē Rīgu jau 400 rindās. Sākumdaļā izvadījis cauri Vecpilsētai – biržai, ģildei, Melngalvju namam, rātei, Pilsētas teātrim, bāreņu namam, brāļu draudzes saiešanai, baznīcām un pilsētas vārtiem, viņš iepazīstina arī ar Rīgas apkaimēm un Jūrmalu.

Dzejojuma autors ir Mārcis Reinbergs (1826–1861), agri no tuberkulozes miris latvju literāts.

Piedzimis trūcīgiem vecākiem Valmieras pusē, agri zaudējis tēvu, izpirkts no rekrūšiem, lai naudu atpelnītu, 1844. gadā Reinbergs ierodas Rīgā. Ko īsti viņš pilsētā ir darījis, nav zināms. Iespējams, viņš piederējis Tilo fabrikas latviešu inteliģences lokam.

Apveltīts ar dzejnieka dotībām, kopš 1856. gada viņš publicējas latviešu presē. Pārsvarā tie ir viegli ritoši, atskaņoti, reliģiski un sadzīviski, fabuliski un arī didaktiski panti par dažādām tēmām.

Rīgas apdziedājumā Reinbergs gan ir palicis pilnīgā Ernesta Dinsberga ēnā, kas viņa dzejojumu “Rīga” pieaudzē vairāk nekā trīskārt – līdz 1300 rindām.

Un dzejojums līdz ar to iegūst nopietnāku, izglītojošu un arī pamācošu raksturu. Tas nāk klajā 1865. gadā ar nosaukumu “Rīga jeb Ziņģe par Rīgu un viņas dzīvi” un piedzīvo daudzus atkārtotus izdevumus. Jaunākais no tiem ar Rīgas domes atbalstu šokolādes tāfelītes formā un bagātīgi ilustrēts, ir publicēts vēl 2017. gadā.

Padomju laikā ziņģi popularizēja arī lieliskais komiķis Edgars Liepiņš, tās fragmentus iekļaujot programmā “Rīga toreiz – Rīga šodien”.

Un tā tika saglabāta arī skaņu platēs (1981).

Bet atgriezīsimies pie Mārča Reinberga dzejojuma “Rīga”. Pirmvariantā pilsēta, tās nomales un arī Dubulti ir līksmes un prieka avots. Pilsēta dūc, klaudz un skan no orķestru taurēm, putnu dziesmām, dancotāju kājām un pudeļu un aluskausu šķindoņas. Daži fragmenti nobeigumā ieskatam:

[..] Ar te pamazs krodziņš Brasa, / Kur dūc vijoles un basa,

 Tanī bramaņi, kam maki, / Ieņem sūro, lec kā traki. (..)

Nu starp iekš un ārpilsētu / Vērmaņdārzs ar latu sētu – /

Rītos te, tikko iet laukā, / Skan jau skaņa jauku jaukā.

Tāpat vakaros un arī / Svētās dienās dzirdēt vari, 

Kā rūc ragi, taures, bungas, / Kad šām sānus bada rungas.

Augšas malā liels traktieris, / Kurā dažs daudz ēdis, dzēris;

Lustūzī ar resnie papas / Liek iz pudelēm raut tapas’

Bet ap muzikantu kori, / Tā kā bitītes ap dori,

Prastākie iet, svilpo, lēkā, / Un kad spēlē, “bravo” brēkā (..).

Nu nāk Ķengarags, kur arī / Vas`ras lustes baudīt vari.

Katlakalnā tāpat dzīvo / Lustēdamies un dzer sīvo.

Torņakalnā, Altenavā (..) Tad še viesošanās jauka! 

Lēģerī stāv kroņa vīri, / Un kad virsnieki tiem vēlē, / Tad ar kara koklēm spēlē. (..)

Balt`jā muižā, spilves malā; / Gutiņciemā ar`, tai galā: 

Pilsētnieki, glītā vīzē, / Līksmojās kā paradīzē! (..)

Bet ar vēl - ne gluži blaku / Gutiņciemam, klaus` ko saku

Grāves muižas divos krogos, / Kuriem gan kāds caurums logos,

Bet kas tak stāv ceļu malās / Lai ir ļaudis iekšā dalās;

Tanīs svētdien – tas nav reti – / Tikko pulkstens apsit četri

Muz`kanti kā vistas laktā / Sēd ar taurēm kroga kaktā.

Un jau gaida, kad tie nācīs, / Kas pastellēt polkas sācīs. 

Tā tad ar, līdz nodzer tēju / Un kad Dievs dod ceļa vēju,

Kroga papam viesi riešās , / Kas pēc modes riņķī griežās. 

Un nu, kas jo prātīgs rādās, / Taurētājiem priekšā stādās,

Pavēl uzraut ekuseju; / Ņem tad Grieču vai ar Līzi,

Kas tur sēd uz glītu vīzi / Un tad laiž, cik vien pajaudā, –  / Pēc tam savu mīļo glauda. (..)

Bet ar Ķīp’ un Zaķu salās / Kam visapkārt Daugav` dalās, 

Ļaudīm neklājas vis slikti; / Zvejnieki tur danco dikti;

Katris savu mīļo dīda / Un sper kājas, lai rīb grīda. (..)

Redz` nu, draugs, voi tie nav prieki , / Ko tā bauda pilsētnieki?