Stāsta vijolnieks, JVLMA emeritētais profesors Juris Švolkovskis

Mūzikas akadēmijā strādāju jau kopš 1964. gada, un, kaut arī blakus tam mazliet esmu bijis saistīts arī ar Filharmoniju, patiesībā mana vienīgā pamatdarbavieta vienmēr bijusi Mūzikas akadēmija. Līdz ar to ar visiem mūsu mūzikas dižgariem esmu sastapies vai nu tuvāk, vai tālāk: vai nu kaut kādā veidā sadarbojoties, vai arī vienkārši sasveicinoties gaiteņos. 

Par daudziem no viņiem palikušas dažādas atmiņas, un viena no šādā personībām, ar kuru biju netieši saistīts, bija komponiste un pianiste Lauma Reinholde. Ļoti īpatnēja persona... Biju Konservatorijas pirmā kursa students, kad viņa laikam mani bija ievērojusi pārējo vijolnieku vidū un piedāvāja piedalīties viņas autorkoncertā 1958. gada 27. martā Konservatorijas zālē. Tur gan nespēlēju solo, bet gan vienkārši vijoles partiju divās dziesmās. Koncertā piedalījās dziedātājs Ilmārs Šēnfelds, Anita Sevele, [Hermanis] Mikalajūns. Koncerts bija interesants, un par gatavošanos tam manā arhīvā liecina divas trīs fotogrāfijas, kurās esmu kopā ar komponisti un pārējiem dalībniekiem.

Pēc koncerta Lauma Reinholde man uzdāvāja divus savus skaņdarbus: "Baigs sapnis" un "Groteska deja" ar ierakstu un autogrāfu. Man gan jāatzīstas, ka savu pienākumu neesmu izpildījis – šos skaņdarbus iestudējis līdz šim neesmu, bet varbūt to varu vēl pacensties izdarīt. Interesanti, ka manā bibliotēkā nonāca arī šo skaņdarbu divi eksemplāri ar veltījumu doktoram Kārlim Brikneram. Ar uzrakstu: Par atmiņu no pēkšņās kopējās uzstāšanās Liepājā 1939. gadā. Tajā laikā Kārlis Brikners jau bija emigrējis no Vācijas, dzīvoja Igaunijā, Tartu, un ļoti bieži viesojās Rīgā. Viņš šeit bija iemīļots solists. Jādomā, tā bijusi abu nejauša tikšanās uz koncertskatuves – Lauma kā koncertmeistare droši vien pavadīja Brikneru.

Bet, kā jau teicu, Lauma Reinholde laikam manī bija pamanījusi kādas muzikālās dotības un īpašības, kas viņai bija tuvas, tāpēc viņa mani uzaicināja piedalīties ne tikaijau minētajā koncertā: kad Lauma Reinholde uzzināja, ka mans nodoms ir turpināt studijas Maskavā, viņa man garāmejot izteicās: "Vai jūs Maskavā nepazaudēsiet savu muzikālo izjūtu?" Viņa bija norūpējusies par manām tālākajām gaitām. Protams, manu nodomu tas netraucēja, aizbraucu uz Maskavu un studēju tur. Sāku ar otro kursu. Pirmajā mācību gadā – šķiet, tas bija 1958. gadā, dzīvoju kopmītnē, astoņu cilvēku istabiņā, un kādā vakarā, kad gandrīz visi jau sanākuši mājās, pēkšņi atvērās durvis un tajās parādījās Lauma Reinholde divu jaunu cilvēku pavadībā! Man tas bija tāds pārsteigums, ka vienkārši nevarēju saprast, kas notiek. Izrādās – viņa izbraukusi Sibīriju, ciemojoties pie tolaik, šķiet, izsūtījumu jau izcietušā, bet joprojām tur vēl dzīvojošā dzejnieka Aleksandra Pelēča. Latvijas laikā viņš jau bija labi pazīstams, bet pēc padomju armijas ienākšanas tika izsūtīts uz Sibīriju. (..) Nekādas koordinātes Laumai nebiju devis, taču viņa bija to kopmītni atradusi. Apstākļu īpašai uzņemšanai nebija, kaut kā izgrozījos un atradu kādu vietu, kur aprunāties. Tad nu Lauma Reinholde man izstāstīja, kāpēc viņa ir Maskavā, un kā izbraukusi Sibīriju. Tas bija pārsteigums, bet vienlaikus liecināja par viņas ekspansivitāti – ka izbraukā Sibīriju un vēl iegriežas pie nabaga studenta, kurš dzīvo astoņu cilvēku kopmītnes istabā...

Aleksandra Pelēča sakarā gribu pieminēt vēl vienu epizodi no 1981. gada. Togad aprīlī Talsos notika Mūzikas dienas – tādas Mūzikas fons tajā laikā mēdza rīkot dažādās pilsētās. Mūsu grupa Talsos bija diezgan plaša: tur bija Marģeris Zariņš, Aldonis Kalniņš, Pēteris Grāvelis, Ventis Zilberts, arī fonda direktors Alfrēds Amoliņš. Vienā no dienām mūs kā pilsētas viesus iesaistīja tādā kā talkā – novācām kaut kādus gruvešus, atbrīvojot kādu vietu. Man bija līdzi fotoaparāts, nofotografēju mūsu grupu, un vienā no fotogrāfijām redzams, ka stāv mūsu grupa un netālu no tās – kāds cilvēks darba drēbēs, bet tādu inteliģentu seju, diezgan drukns. Tikai vēlāk sapratu, ka tas ir Aleksandrs Pelēcis! Pēc izsūtījuma atgriezies Talsos, viņš strādāja komunālajā saimniecībā par vienkāršu strādnieku. Un interesanti, ka neviens no tās grupas nepiegāja pie viņa… Viņš arī pie mums nenāca runāties, bet domāju – ja ne Pēteris Grāvelis vai Aldonis Kalniņš, tad Marģeris Zariņš viņu noteikti pazina, taču arī nepiegāja parunāties.