Stāsta vijolnieks, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas emeritētais profesors Juris Švolkovskis

Manas studijas Maskavā beidzās 1965. gada pavasarī, bet 1964. novembrī uz brīvdienām biju iegriezies Rīgā. Apciemoju savu pirmo Alma Mater, iegāju vestibilā un faktiski jau durvīs sastapos ar tālaika katedras vadītāju docentu Voldemāru Stūrestepu, kurš stāsta: tā un tā, profesors Targonskis uz kādu laiku saslimis un vajagot aizvietotāju. Vai es negribot uz kādu mēnesi vai vairākiem mēnešiem viņu aizvietot? Biju iepriecināts. Saku – mēģināšu dabūt atbrīvojumu no studijām Maskavā un labprāt aizvietošu! Man izdevās tādu atvaļinājumu dabūt, un tas bija mans pirmais solis, kad "ieliku savu kāju" Mūzikas akadēmijas durvīs. 

Pēc studiju beigšanas Maskavas konservatorija mani gribēja sūtīt darbā uz Irkutsku. Tikai pateicoties mūsu Kultūras ministrijas stingram pieprasījumam, dabūju nosūtījumu uz Rīgu. Bija jāizvēlas darbavieta. Kā jau visi jauni cilvēki, tā arī es: domāju – tagad tikai koncertēšu, būšu uz skatuves un spēlēšu programmas. Bet profesors, tajā laikā vēl docents, bet vēlāk profesors Turcevs man teica tā: "Juri, nedari muļķības! Tu nevari zināt, cik ilgi tu Filharmonijā būsi solists, bet pedagoga darbs tev būs uz visu mūžu!" Tie bija viedi vārdi, un tagad saku profesoram paldies!

Viens no maniem pirmajiem ierakstiem Latvijas Radio bija Laumas Reinholdes dziesmas "Es domāju uz tevi" un "Liepa lapas nolaidusi". 1965. gada 18. septembrī bija norunāts ieraksts, kurā [kopā ar mani] piedalījās dziedātāji Pēteris Grāvelis un Žermēna Heine-Vāgnere, bet pie klavierēm bija Vilma Cīrule. Gatavojoties ierakstam, bijām jau samēģinājuši. Komponiste gan bija izteikusies, ka arī viņa gribētu būt klāt ieraksta procesā, bet vecākie kolēģi nebija sevišķi priecīgi par šādu domu un nepieteica viņai caurlaidi. Tolaik iekļūt Radio mājā bez caurlaides – tas bija pilnīgi neiespējami! Pie durvīm stāvēja milicis un pārbaudīja dokumentus – kā visslepenākajā iestādē... 

Un tā esam lielajā studijā, mēģinām, bet kaut kā īsti neskan. Vilma Cīrule ir brīnišķīga pianiste, visu spēlē precīzi, bet kaut kas nav. Pēkšņi paveras studijas smagās durvis un ierodas Lauma Reinholde! Kā viņa bija tikusi iekšā, kā bija tikusi garām milicijas postenim, man joprojām nav skaidrs. Nospēlējām viņai priekšā, un viņa saka – nē, tagad pamēģināšu es! Viņa piesēdās pie klavierēm, un tā mūzika pilnīgi atdzīvojās – skanēja pilnīgi savādāk! Komponiste spēlēja brīvi, improvizatoriski, taktssvītras tur vairs neeksistēja – tas bija brīvs lidojums! Dziesma ieguva pilnīgi citu raksturu. Man liekas, arī Vilma Cīrule pēc tam saprata, kā tas jāspēlē. Un tā ieraksts tika veikts, ņemot vērā autores paraugu. Žēl, ka vīri, kas bija pie skaņu ierakstu pults, nav fiksējuši, kā viņa to darīja.