Vai zini, ka kinoteātrim "Splendid Palace" bija savs orķestris un pat kordebalets?

Stāsta kinokritiķe, "Splendid Palace" mākslinieciskā vadītāja Daira Āboliņa

Vai zini, ka kinoteātrim "Splendid Palace" savulaik bija savs neliels orķestris un pat kordebalets, un kino vakarus mēdza papildināt varietē priekšnesumi? Daudzas pirmās filmas bija tikai dažu minūšu garas, bet filmas kino mehāniķim vajadzēja paspēt uzlikt jaunu filmas rullīti: lai publika nesvilptu pauzēs starp filmām, vajadzēja veidot intermēdijas, kas izklaidētu uz kinoteātri atnākušo publiku. Tāpēc starp filmām notika nelieli muzikāli priekšnesumi, ko nodrošināja klātesošais orķestris un dejotāji.

Orķestris tika uzskatīts par ļoti labu: tā vadītājs un diriģents bija baltvācu komponists un mūziķis Oto Karls (Otto Wilhelm Carl, 1886–1944), kurš bija beidzis Pēterburgas konservatoriju, kur, iespējams, iepazinies ar kino industrijā iesaistīto "Splendid Palace" īpašnieku Vasiliju Jemeļjanovu. Viņš bija iesaistīts Omskas latviešu bēgļu organizācijā un trīs gadus bijis Odesas pilsētas operetes teātra diriģents. No 1921. gada Oto Karls pārcēlās uz Latviju un piedzīvoja arī jaunuzceltā kinoteātra "Splendid Palace" atklāšanu 1923. gada 30. decembrī, uzņemoties vadīt jaunās kultūrceltes orķestri. 

Orķestra mūziķi pildīja arī tapera uzdevumu, proti, apskaņoja mēmās filmas. Mūziķiem tas nozīmēja katru vakaru būt improvizatoriem, un nereti publika, skatoties vienu un to pašu filmu, noskatījās dažādus stāstus, kuriem komismu vai dramatismu piešķīra muzikālais pavadījums. Kāds muzikantam garastāvoklis, tādu filmas skanisko interpretāciju viņš vai viņi piedāvāja.

No 1928. gada Oto Karls kļuva par Latvijas Nacionālās operas diriģentu. Bet no 1934. līdz 1944. gadam, tātad veselus desmit gadus, viņš bija Liepājas Operas, kas kļuvusi par muzikālu leģendu, orķestra diriģents.

"Splendid Palace" bija vieta, kur 1929. gadā tika demontrēta pirmā skaņas filma Baltijā – tā bija Toda Beikona kinolente "Dziedošais nerrs". Pamazām izskaužot no repertuāra mēmās filmas, arī muzikālais pavadījums vairs nebija vajadzīgs.

Sākoties jaunajai kino ērai, filmas bija atļauts demonstrēt tikai valsts valodā. Bizness bija ienesīgs. Kā liecina statistika, no 1923. līdz 1940. gadam kinoteātri apmeklējuši seši miljoni skatītāju.