Vai zini, ka Jēkabs Duburs veidoja aktiermākslas teoriju, kurā nozīme bija zemapziņai?

Stāsta teātra zinātniece Edīte Tišheizere

Vai zini, ka Jēkabs Duburs ne vien radīja pirmo latviešu aktieru skolu, bet arī mēģināja radīt aktiermākslas teoriju, kurā liela nozīme bija zemapziņai?

Jēkabs Duburs ir fantastiski interesanta personība un arī ļoti mīklaina personība. Un daudz kas ir aizgājis vēstures annālēm garām, un diezin vai mēs to vēl atradīsim, bet man bija liels atklājums, ka viņš vēl pirms Pirmā pasaules kara ir rakstījis daudzus teorētiskus rakstus, kuriem acīmredzami bija jāapvienojas lielā aktiermākslas teorijas grāmatā "Deklamācijas māksla". Proti, tā ir ļoti labas, ļoti apzinīgas un teatrāli izteiksmīgas skatuves runas un teksta pasniegšanas māksla.

Jo protams, ka 20. gadsimta sākumā latviešu teātris bija runājošais teātris, un ļoti labs runātājs bija pats Jēkabs Duburs. Viņš pamazām vien saraksta daudzus fragmentus par to, kā darbojas runas aparāts, kā darbojas aktiera domāšanas veids, un pats interesantākais bija tas, ka viņš pirmais sāka runāt par zemapziņu un tās lomu aktiermākslā.

Vienā no saviem rakstiem, atcerēdamies, kā viņš lasījis Plūdoņa "Rekviēmu", raksta tā:

"Kad viņš deklamē, viena psīhes daļa izprojicējusies ārpus manas būtības, neierobežota telpā un laikā, mierīgi uzrauga visu neapzinīgo psīhes darbību. Noteikt vietu, kur īsti neapzinīgā psihes daļa, proti, zemapziņa sasniedz apzinīgo psihes daļu, nav iespējams, bet neapšaubāms ir pats psīhes duālisma fakts."

Viņš to raksta tad, kad Freids savas teorijas vēl tikai rada. Duburs strādā šeit, Latvijā, un dara to pašu, ko Krievijā dara Staņislavskis, kas vēlāk kļūst par visas pasaules aktiermākslas metodikas pamatu pamatiem.

Kad Duburs 1914. gadā, sākoties Pirmajam pasaules karam, nokļūst Maskavā, viņš sameklē savu latvju dramatisko kursu audzēkni Jāni Simsonu, uzraksta kopsavilkumu savai "Deklamācijas mākslai" un lūdz, lai Simsons to iztulko krieviski. Viņš to izdara un aiznes Staņislavskim.

Staņislavskis izlasa Dubura darbu, ļoti augstu to novērtē, aicina viņu uz Dailes teātra izrādēm un sēdina savā režisora goda vietā un ļoti grib, lai Duburs kaut ko iestudē Maskavas Dailes teātrī.

Diemžēl Staņislavskis nav vienīgais atbildīgais par Dailes teātra repertuāru. Pārējie nepieņem piecdesmitgadīgu, nevienam nezināmu latviešu izcelsmes režisoru. Viņam piedāvā iestudēt kādā no Dailes teātra studijām, bet Duburs, būdams pietiekami pašpārliecināts cilvēks, no tā atsakās.

Traģiskākais šajā situācijā ir tas, ka Jānis Simsons, iztulkojis šo kopsavilkumu, to sadedzina.

Varbūt kaut kur Staņislavska milzīgā arhīva dzīlēs vēl ir Dubura deklamācijas teorijas kopsavilkuma tulkojums. Varbūt. Atrasts tas nav, varbūt nav arī mērķtiecīgi meklēts. Diemžēl nav palicis tas, kas bija rakstīts latviski, bet tāds ir teātra liktenis. Teātris ir tieši šim brīdim, šim laikam, un viss, kas nedera tieši šobrīd, vienkārši izšķīst lielajos kultūras ūdeņos. Bet gan jau nekur nepaliek un kaut kad atkal kristalizējas, un kaut kad mēs varbūt to atkal saņemsim, varbūt pat atradīsim.