Stāsta Zentas Mauriņas piemiņas istabu vadītāja Grobiņā Maija Rolava

Zentas Mauriņas mūzikas privātskolotājs Hanss Holcapfels, tā laika Liepājas Simfoniskā orķestra diriģents, daudz stāstīja par tagadnes un pagātnes dzejniekiem, it kā pats personīgi tos būtu pazinis, bet viņam nebija izpratnes par latviešu literatūru, viņš nezināja ne kluso Poruku, ne Skalbes vienkāršību, ne Akuratera lepnumu... Lai iepazīstinātu ģimenes draugu ar latviešu literatūras dziļumiem, Zenta lielā aizrautībā vācu valodā pārtulkoja Akuratera stāstu "Mana vismīļā". 

Diriģents to uzmanīgi izlasīja, aizrādīja uz dažiem stilistiskiem negludumiem un ieteica izskaust baltvāciešu provinciālismu. Liepājas vācu avīze bija solījusi iztulkoto stāstu iespiest.

Pēc divām nedēļām viņš atbraucis ar avīzes numuru un rožu pušķi. Mātei atkal pārmetumi – kādēļ gan viss šis teātris... Veltīgi modināt bērnā godkārību! Ja mājas draugam nebūtu pazīšanās ar avīzes redaktoriem, neviens šo stāstiņu nebūtu iespiedis! Bet Zenta raugās avīzē kā apburta.

Tur iespiests viņas vārds un tas vairs nepieder viņai vien, liekas, tas atraisījies no viņas un atnes jaunu vēl nepazītu prieku.

Ar Jāni Akurateru Zenta iepazinusies Liepājas dzīves posmā 1919. gadā, kad viņš, uzturēdamies Liepājā, bija saslimis ar tīfu. Vēstulē 1919. gada 20. novembrī viņa dzejniekam raksta: "Atvainojos,  ka tik vēlu sūtu jums tulkojumu no "Mana vismīļā". Nekādā ceļā nevarēju jūsu adresi dabūt. Būtu ļoti pateicīga, ja jūs man pateiktu, vai esat ar tulkojumu mierā. Es dabūju vēstules no Vācijas – tur brīnījās par negaidīto skaistumu latviešu literatūrā."

Pārtikas jautājums šajā periodā, kad notiek karš un pilsēta nogriezta no laukiem, ir ļoti smags. To, ko Zenta dabūjusi no tēva pacientiem kā lielu dārgumu – nedaudz sviesta un dažas olas, viņa iesaiņo kastītē un nogādā dzejniekam. Vai drīkst sūtīt pārtiku dzejniekam – sapņainam romantiķim, kas nicina ikdienu? Bet cits jautājums – vai var atspirgt, badojoties?

Vēstulē viņa raksta: "Jūs toreiz slimnīcā bijāt tik mīļš… Ja jūs man dāvinātu vienu mirkli un dažus vārdus atrakstītu, es ārkārtīgi priecātos. Es jau priecāšos par jūsu rokrakstu, kas tikpat aristokrātisks un klusi skumjš kā katrs jūsu rakstītais vārds. Atrakstiet man – lai man būtu ilūzija, ka kāds no dzejniekiem par mani vēl domā. Es neprasu faktisko realitāti, ar ilūziju man pietiek." 

Grāmatā "Iedrīkstēties ir skaisti" Zenta Mauriņa raksta, ka Akuraters viņu bieži apciemojis. Slavējis viņas tulkojumu. Runājis par saviem darbiem, stāstījis par trimdas gadiem Somijā, Norvēģijā, Parīzē. Kad ceļš uz Rīgu atbrīvojies, viņš aicinājis Zentu braukt līdzi. Viņai tas ir kā pasakā, kad princis ierodas un atbrīvo ļaunu garu apburtu meiteni. Kādas brīnišķīgas iedomas! Smalkos tīmekļus, kas Zentu ar viņu saistījuši, ikdiena acumirklī būtu saplosījusi. Uz aicinājumu kopā sākt jaunu dzīvi Rīgā Zenta atbildējusi ar noraidījumu, jo viņai šķitis, ka dzejnieks tiecies ar viņu ceļot tikai sapņu pasaulē. Zenta vēlējās iztulkot vācu valodā vēl dažus Akuratera stāstus. Viņa strādā ar lielu aizrautību. "Līdz februārim domāju pabeigt – tik viegli un skanīgi šis tulkojums iet uz priekšu," viņa raksta vēstulē dzejniekam.

1921. gadā mazais sējumiņš, glīti iespiests, guļ uz viņas galda. Viņa jūtas laimīga. No vācu valodas stāsti pārtulkoti dāniski. Šī ir pirmā grāmata, kuras titullapā redzams Zentas vārds. Dzejnieks pateicībā dāvina daudz rožu – pilna istaba ar sarkanām rozēm!

Pret sevi Zenta gan ir kritiska. Viņa raksta: "Te notikusi kāda pārskatīšanās. Tādu radījumu kā mani neapber rozēm. Tas nebija dabiski. Apzinīgi un noteikti sargājos no katra jūtu viltojuma. Piekļāvu rozi pie lūpām un jautāju, par ko gan dzejnieks bija domājis, man šos ziedus dāvinādams?" Dzejnieks bija apveltīts ar spēju skaisti dot, skaisti ņemt un skaisti aiziet. Divas lietas viņš neatzina – solījumu un pienākumu, to vietā liekot inspirāciju un entuziasmu. Vai tā bija puķe, grāmata, mirklis – viss, kam viņš tuvojās, kļuva daiļš. Satiekoties viņš nav ļāvis pavadonim Zentu nest, viņa, nobažījusies, vai nav par smagu, lūkoja atrunāt, bet viņš atbildējis, ka tas neesot nekāds vīrietis, kurš sievieti nevarētu nest uz rokām. 

Viņa draudzība pret Zentu bijusi smalka un atturīga. Tā nepieskārās ikdienai. Tas bija maigums, ko neizsaka vārds, bet mājiens. Viņa vārds uzbūra sapņus. "Kad viņa lūpas skāra manas acis, bija tā, it kā tās būtu tauriņu spārnu noglāstītas. Viņa rokas skūpsts bija īsts rituāls. Lēnītēm viņš apgrieza roku un ar lūpām skāra delnu, it kā no tās dzertu. Viņš sacerēja fantāziju spēli, sadalīja lomas un bija tās režisors. Iekāres dēmons neiejaucās mūsu attiecībās."

Zenta viesojās Akuratera mājā, kur valdījis klusums. Viņa sieva – glīta, gaišmataina un līdzsvarota – nosmej: "Dzejniekam arvien nepieciešami jauni ierosinājumi. Svaigas puķes visās vāzēs, kad tās apvīst, viņš aizmet tās prom. Jānim Akurateram tīk viss, kas ir neparasts. Viņš nemīl puķes podos. Viņš nekopj puķes, viņš tās bauda!" Bet Zenta ilgojas pēc aizsardzības, saprotošas un saudzīgas mīlestības – tādu dāvināt viņš nespēja. Viņa bija tik laimīga, tik laimīga, ka slavenais dzejnieks ļāva sevi mīlēt!

Zenta Mauriņa Akurateram rakstījusi daudz vēstuļu, bet no dzejnieka saņemtās gan nav saglabājušās, bet rakstītas tā, it kā visiem un tūlīt iespiežamas. No ārzemēm rakstītajām trūkusi atpakaļadrese, tādēļ nav bijis iespējams atbildēt.  

Vēlākajos dzīves gados Zenta Mauriņa bieži atceras gan sarunas, gan tikšanās, gan dāvātos ziedus. Mūža nogalē dzīvojot trimdā, rakstniece atzīstas, ka nekad nav spējusi noticēt ne Jāņa Akuratera mīlestībai, ne viņa dāvātajiem ziedu klēpjiem. "Ja mīlēt nozīmē paša "es" aizmirst un pāri sev pašam dzīvot, tad savos studentes pirmajos gados nevienu tā neesmu mīlējusi kā dzejnieku Akurateru," atzīstas Zenta Mauriņa.